×
Atbalsta Grupas Ārstniecība Atbalsts Ģimenēm Par mums

Jaunajiem vecākiem

Reiz dzīvoja nepilngadīga māmiņa... Stāsta turpinājums.

10/06/2022

Vai jau iepazinies ar stāstu "Reiz dzīvoja nepilngadīga grūtniece"? Šis ir stāsta turpinājums - par to, kā bērns maina bērna dzīvi...

Pasaulē ienāca brīnišķīgs bērns - maza, skaista meitenīte. Šis bērns ienāca caur jaunu meiteni, kura pati bija tikai bērns (piebilde - nav sastapts vēl neviens 'sistēmas bērns', kura fiziskais vecums saskanētu ar emocionālo).

Laikā, kad jaunā māmiņa pati bija pavisam maza, netika saņemts tas mīlestības, sapratnes, pieņemšanas, atbalsta daudzums, ko būtu jāsaņem ikvienam pasaules bērnam. Tā vietā viņa tika mētāta pa 'pasauli', pašai nezinot, ko gan sliktu viņa ir izdarījusi, ka atkal tiek 'pārvietota'.

Šie notikumi, kas noritēja kopš mazotnes, ļoti mainīja pasaules uztveri. Nemitīgi tika sagaidīts kas slikts. Pie tā bija ļoti pierasts. Visur tika pamanīti signāli, pazīmes, kas liecina par bīstamu situāciju tuvošanos vai klātesamību.

Jaunajai māmiņai jau sen bija zaudēta ticība labajam, viss tika apšaubīts. Smadzenes izstrādā neskaitāmas aizsardzības shēmas, kā sevi pasargāt no kārtējās rētas dvēselē. Jo tās nāca viena pēc otras. Arī tagad, pusaudžu vecumā esot grūtniecei, nekas nav mainījies. Draudzenes aprunā, nesen iepazīts puisis krāpj, bioloģiskā ģimene rada intrigas, baumas, kas nonāk līdz jaunajai un trauslajai meitene. Tas viņu saplēš lupatu lēveros. Viss kā seriālos. Jā, mums un jums ir skaidrs - tādām lietām kā baumas, nebūtu jābūt prātīga cilvēka dzīvē. Un, ja tās atnāk, tās fiksi jāpavada prom, un savā prātā un sirdī jāatstāj vien labo. Tomēr tik smagi cietusi meitene to vienkārši nespēj. Viņa teju vai atver savu sirdi un pēc ierastas shēmas tajā ielaiž visas sāpes, pat ja ar tām netiek galā. Viņa atkal gūst apstiprinājumu - nevienam nedrīkst uzticēties, ikviens ir gatavs nodot.

Un tā viņas satikās. Pēc piedzimšanas mazulīte tika nolikta uz jaunās māmiņas krūtīm. Abu skatieni sastapās, un pasaule apstājās. Rītausmā dzemdību namā bija absolūts klusums. Jaunā māmiņa nolēma, ka visa viņas dzīve būs daudz labāka šī mazā, brīnumainā kamoliņa dēļ. Pat radās sajūta, ka brīnumi notiek... Ka pasaule nav nemaz tik bailīga un briesmīga. Acu priekšā radās doma par pasakas esamību dzīvē. Vien sieviete zināja, ka viss tik viegli nebūs. Bet meitene sajuta ko iepriekš nejustu un domāja par to, ka ir laimīgākā visā pasaulē. Tā tiešām bija.

Līdz ar skaistumu, kas ieradās jaunās māmiņas dzīvē, atnāca apziņa, ka viņa atkal izskatās kā citi jaunieši - bez vēdera, kurā kūleņus met mazulīte. Jaunā meitene atkal varēs satikt draugus un justies kā parasti. Tā viņa domāja un kļūdījās. Jo tas, kas ienāca viņas dzīvē, uz visu mūžu nošķīra viņas domāšanas no citu jauniešu domāšanas veida. Viņu rūpes, satraukumi, prioritātes tik ļoti atšķīrās. No tā tik ļoti sāpēja katru reizi, kad tam tika gūts apstiprinājums. Jo cik gan neparakstāmi jaunā māmiņa vēlējās būt tāda pati kā viņas draugi, klasesbiedri...

Dodoties uz palātu sieviete, kura reiz kļuva par atbalsta personu, paņēma mazo bērnu rokās. Ieskatījās acīs un gar tām noskrēja iespējamais scenārijs, ja toreizējā nepilngadīgā grūtniece nebūtu sastapta. Brīžiem šķiet, ka ārkārtīgi daudzi cilvēki ir gatavi acu skatienu starp māmiņu un bērnu nepieļaut. Tik daudzi, labu mērķu aizsegā, mazo atrautu no jaunās māmiņas, un nepieļautu, ka kādreiz viņas vēl sastaptos. Jo tik viegli atrast nepilngadīgā meitenē trūkumus. Ārēji tie ir tik viegli saskatāmi - darba, dzīvesvietas, finanšu neesamība un trakās, vieglprātīgās jaunības klātesamība. Tik viegli šo būtu izjaukt. Jo šī saikne starp jauno māmiņu un bērni labu laiku vēl bija trausla. Šķita, ka mazākā vēja plūsma, to pārraus. Tie, kuri labprāt uzņemtu šādu skaistumu, šādu mīļumu, gaida rindās. Bet vai kāds zina, ka pieliekot pūles, šis nupat piedzimušas bērns var izlaist smagāko notikumu savā dzīvē? Vai kāds zina, ka šī jaunā, naivā, grūtību pārņemtā māmiņa ir vienīgais veids, kā mazajam bērnam būt harmonijā ar sevi visu atlikušo mūžu?

Māmiņa, mazulīte un sieviete nonāca palātā. Jaunās meitenes acu skatiens šaudījās kā negudrs. Tas ir noticis! Viņas pasaule vairs nekad nebūs tāda kāda tā bija. Bet kas gan var būt labākā motivācija, lai pēc visiem smagajiem dzīves notikumiem - mētāšanos pa audžuģimenēm, dzīvi bērnu namā, atgriešanos bioloģiskajā ģimenē, kurā tā arī netika sajusta mīlestība - mainītu savu dzīvi uz labu. Motivācija tagad ir lielāka kā jebkad.

Sieviete sākumā bija klāt katrā mirklī. Jaunajai māmiņai bija neaprakstāmi daudz jautājumu, jo tos garlaicīgos, garos, 'gudros' rakstus jauniete nemaz negribēja lasīt. Viņa nesaprata to saturu. Tas bija kā lasīt par aristokrātiskām manierēm, ar kurām viņas dzīvei nebija nekāda sakara. Bija krietni svarīgākas lietas, ko darīt. Bija jāsatiek draudzeni, jāsarakstās ar puisi, jāiet pastaigāties, bija nepieciešams pielāgoties jaunajai ģimenei, un noslēpt no jaunās ģimenes cigarešu smaku. Meitenei tā bija grūti izdzīvojama realitāte, tas viss aizņēma ļoti daudz vietas meitenes prātā. Viņa teju katru dienu stundām ilgi bija gatava runāt ar sievieti par pagātnē notikušo. Sāpes, vilšanās dzīvē teju vai lauzās ārā no jaunās meitenes. Tie bija asaru pilni mēneši. Jo cik gan ļoti sāp, kad jūties savas ģimenes nodots, kad jūties nenovērtēts un nevajadzīgs. Un tagad, kad bērns uz rokām, ir vēl grūtāk saprast - kā viņai kāds to spēja nodarīt?

Bija tik daudz rūpju, ka vienīgais informācijas avots izrādījās sievietes - atbalsta personas stāsti. Tie patiesībā nebija tikai stāsti. Tā bija programmēšana, noskaņošana jaunajai dzīvei. Tā bija informācija, ko sievietes apzinātā vecumā, stabilos dzīves apstākļos, ar ikdienišķajām rūpēm, izlasītu tajos garajos rakstos, noklausītos lekcijās, pamanītu filmās. Un tā, caur "puķītēm", tika pasniegta informācija par pašu svarīgāko. Jaunajai māmiņai šķita, viņa spēs visu. Šķita, ka visa pasaule 'čīkst', 'slinko', un patiesībā viss taču ir tik vienkārši. Sieviete noraudzījās un samierinājās ar jaunības maksimālisma klātesamību. Dzīve taču visu saliks pa plauktiņiem. Nav ne mazākās vajadzības tagad un te pārliecināt, ka dzīvē notiek visādi.

Jaunajai māmiņai bija ļoti bail. Viņa auga ar domu, ka viss, ko viņa dara ir slikti un nepareizi. Kāda gan ir iespējamība, ka bērnam piedzimstot, viņā pazudīs šaubas par savu spēku? Pārsteidzoši vērot mētāšanos no pozīcijas - 'viss ir vienkārši' uz 'es neesmu pietiekami laba''. Tomēr programmēšana ilgtermiņā atmaksājās. Tā deva ticību, ka viss būs labi, jo nezināt un nemācēt ir normāli! Nemācēšana un nezināšana ienāca meitenes dzīvē ar katru dienu arvien vairāk. Tomēr meitene ik dienas guva apliecinājumu, ka bērnam ir tikai viņa - pats svarīgākais cilvēks visā plašajā pasaulē. Turklāt beidzot viņas dzīvē ir kāds cilvēks jeb mazmazītiņš bērniņš, kuram vajag tikai viņu - agrāk tik nemīlēto, nesaprasto meiteni. Kura tā arī palika par bērnu...

Jaunajai māmiņai bija bail. Bail pieskarties, bail apģērbt, bail paņemt rokās, bail pielikt pie krūts. Pie krūts bērnu likt gan nebija ne mazākās vēlēšanās. Ļoti vienkāršu iemeslu dēļ - tas šķita dīvaini, neērti, un visas tās muļķības, ka tas ir šajā posmā pats labākais, ko dot bērnam, nešķita uzrunājošas. Pieaugušie bieži runā visādas lietas, kas jaunieša prātā skan kā lielākās pasaules muļķības! Tika sadzirdēts viens un ļoti motivējošs teikums - tas ir pārāk dārgi, es par to nemaksāšu! Šāda manipulācija nostrādāja. Paskrienot notikumiem uz priekšu, ar laiku barošana ar krūti tik tiešām kļuva par atzītu, novērtētu procesu no jaunās māmiņas puses. Tā nesen pasaulē nākusī mazulīte tika pie svarīgā - mātes piena, kas ne vien pabaro, bet veido šo neaprakstāmi ciešo, dziļo kontaktu ar jauno māmiņu.

Pēc dzemdībām ausa saule. "Es nekad savā dzīvē neesmu sajutusi tik lielu atbalstu", teica jaunā māmiņa. Tik vien bērnam vajadzēja visu iepriekšējo dzīvi, kā dzirdēt, ka viņa ir laba, ka viņa varēs, ka viņa ir vērtība, ka viņa ir talantīga, spējīga un visa pasaule ir pie viņas kājām. To paveica brīnišķīga, saprotoša un atbalstoša speciālistu komanda un ik sekundi klātesošā sieviete. Šis paliks meitenes atmiņā uz visu atlikušo mūžu, kā signāls - ka var būt patiesi nesavtīgs atbalsts, un ka viņa ir tā vērta!

Sieviete pirmajā laikā bija klāt it visā, iedrošināja, rādīja, un apzināti piegāja pie savas galvenās misijas - izveidot starp bērnu un mammu piesaisti. "Paskat, kā viņa uz tevi skatās!", "Paskat, viņa tevi meklē!", "Paskat, kādā dievišķā baudā viņa ir, esot ar tevi", "Viņa ir pats laimīgākais bērns pasaulē!". Visi uzmundrinājuma vārdi nebija tikai vārdi. Tie bija vārdi, kas lika jaunajai māmiņai domāt - varbūt tiešām es neesmu nemaz tik slikta, nevajadzīga? Varbūt tiešām es varu šo visu paveikt! Vārdi tika izvēlēti apzināti, un tiem bija jārada ko svarīgu. Un tad bija viens acu skatiens... Viens, kurā sieviete ieraudzīja, kā tepat, acu priekšā veidojas tā slavenā piesaiste. Šķita, ka tā ir fiziski klātesoša un novērojama ar cilvēka aci. Mammas un meitas acu skatieni satikās, saplūda un nekam apkārt nebija nozīmes.

Ja sākotnēji sievietes atbalsts bija ļoti liels, tad tas ar laiku tika mazināts. Jo jaunā māmiņa sāka ticēt saviem spēkiem, jo iemīlēja savu mazo meitiņu, jo sajuta mātišķo laimi par katru sīkumu. Tas gan neatcēla trauksmi. Sevi visu laiku apšaubīt un sev neuzticēties - meitenes ikdiena. Ik dienas, ik vakaru, brīžiem jau teju naktī jaunā māmiņa skrēja uz sievietes guļamistabu par ko satraucošu. Satraucošs bija itin viss. Katra mazākā pumpiņa, katrs skrāpējumiņš, kas bieži vien pat nebija saskatāms. Meitenei šķita, ka bērnam visu laiku kaut kas kaiš. Tik ļoti viņa baidījās, ka kaut ko nepamanīs. Sieviete lielākoties pat neredzēja to, ko redzēja jaunā māmiņa... Tik satraucošs bija sākums.

Krīzes nāca un gāja. Katru no tām sākumposmā varēja atrisināt vien mierpilna pieaugušā klātesamība. Bērns raud, un tas ir neaprakstāmi grūti jaunajai māmiņai. Viņai tas ir apliecinājums, ka viss sanāk ļoti slikti! Jaunā māmiņa no stresa nezināja ko darīt, un varēja vien trauksmaini izdvest - kas tev ir?! Un tik grūti bija pieņemt, ka viss ir kārtībā. Tā ir bērna valoda - lūgums apmierināt kādu no mazulītes vajadzībām. Atlika vien ieiet istabā sievietei un mierpilni aprunāties. Ir tik svarīgi parādīt, kā ar mieru var uzvarēt nemieru. Jāatzīst... Tas darbojās tikai tajā konkrētajā brīdī. Lai kā sieviete centās, šo atziņu jaunajai māmiņai tā arī neizdevās sajust. Tā arī ir palikusi sajūta, ka bērns, kurš raud ir zīme - mamma netiek galā ar saviem pienākumiem.

Laiks gāja. Dzemdības aiz muguras. Bet jaunība nekur neizkūpēja. Vēlme satikt puisi, vēlme bez apstājas sarakstīties, sazvanīties, tikties - nekur nepazuda. Tā tikai pieklusa uz īsu brīdi, kamēr netika aprasts ar jaunajiem dzīves notikumiem. Pirmais izbrauciens ārpus mājām nāca drīz. Un tā bija šokējoša jaunajai ģimenei. Jaunā māmiņa tik ļoti aizmirsās, tik ļoti gribēja atkal būt jauniete, ka vienkārši nesaprata - laiks, kuru var pavadīt ar draugiem, ir pavisam niecīgs. Drīz vien bija atkal jāatgriežas mājās. Bērns raud, bļauj, bet aizmirsusies māmiņa centās tikt mājās, cik nu ātri varēja... Tas, kas sievietei bija pašsaprotams, nebija pašsaprotams jaunajai māmiņai. Kā gan varēja ienākt prātā, ka bērns, kuru jābaro ik pēc divām stundām, var palikt bez mammas uz vairāk nekā trīs stundām? Gribat dzirdēt vēl vienu no stāstiem, kad sievietei šķita, ka ir kaut kas pašsaprotams?

Mazulīte sāka velties un krita ārā no gultas. Jaunā māmiņa tiešām centās. Patstāvīgi rūpējās par mazulīti, ar nelielu palīdzību no malas. Lai cik tas skan nepareizi 'pareizās' bērnu audzināšanas kontekstā, bet bērni mēdz izkrist no gultas. Un sievietei redzot, cik ļoti jaunā māmiņa cenšas, kā viņa pārdzīvo, kad bērns izkrīt no gultas, nešķita, ka ir vērts moralizēt vai sniegt padomus. Kad vienas dienas laikā tas notika vairākkārtīgi, sieviete neiecietīgi jautāja - vai tiešām tu nevari piestumt krēslus pie gultas malas, vai salikt spilvenus? Jaunā meitene ar asarām acīs jautāja - kādēļ tu man to nevarēji pateikt agrāk? Sievietei nāca apskaidrība, ka ir lietas, kas vienkārši neienāk prātā. Katrs norādījums, katrs aizrādījums un ieteikums jaunajai māmiņai bija skaidrs signāls - viņa ir slikta, viņu nosoda, viņai nekas nesanāk, viss notiek kā pagātnē. Kādēļ gan traumēt jauno māmiņu ar liekiem norādījumiem, nodomāja sieviete.

Katra jaunās māmiņas būšana ārpus mājām bija apliecinājums, ka jaunībai vairs nebūt... Vismaz ne tādai, kāda tā notiek citiem. Protams, tika meklēti plusi - viņa nelietoja narkotikas, atšķirībā no viņas draugiem. Viņai nebija naksnīgu ballīšu ar pārmērīgu alkohola lietošanu, nebija uzdzīves, ārdīšanās... Jā, ir patīkami no rīta pamosties bez sirdsapziņas pārmetumiem, bet... Tik ļoti gribas būt kā citiem! Tik ļoti gribas būt ar visiem kopā, nevis klausīties par jauniešu intrigām vien balss ziņās.

Nāca posms, kurā mazulīte sāka augt. Līdz ar to - sāka darīt ko vairāk par ēšanu, gulēšanu un citu primāro vajadzību apmierināšanu. Parādījās pirmais smaids. Parādījās reakcijas. Bērns sāka 'runāt'. Bērns sāka velties. Smagais slēpās vien tajā, ka jaunā māmiņa knapi aprada ar jauno rutīnu, kā tā atkal, atkal un atkal mainījās. Šķita, ka tas nekad nebeigsies. Bet līdz ar pārmaiņām ienāca daudz prieka. Jaunās māmiņas smiekli skanēja pa visu māju! "Es nekad dzīvē neesmu tā smējusies," viņa teica. Tik tiešām - šādi smiekli nekad nenotiek tāpat vien. Tie ir laimes, sajūsmas pilni. Pie tiem var tikt, kad visa pasaule sadodas rokās, lai viss sanāktu.

Paralēli šai laimei, kas nodēvēta par lielāko viņas dzīvē, meitenes ikdienišķās grūtības nekur nepazuda. Vēl arvien no stresa paglāba vien smēķēšana. Naktī, pa kluso, slēpjoties ap mājas stūri. Pa dienu, dodoties garās pastaigās, lai izvēdinātu smaku. Jo tikai tā meitene sevi mierināja. Par ko uztraukties? Par jaunām baumām, jo tās šajā vecumā tiek pievilktas kā ar magnētu. Puisis, kurš sola pasaules brīnumus, bet viss izplēn reizi nedēļā. Un tad atkal tiek radītas jaunas cerības. Viss, ko jaunā māmiņa vēlas - viņa vēlas būt mīlēta, saprasta, pieņemta. Nekur nepazūd cerība, ka reiz viņai būs tādas attiecības, kurās viņas puisis viņu paņems aiz rokas un teiks - tavs bērns ir mans bērns, un tev vairs nekad nebūs jāuztraucas. Tikai no malas varēja saprast, ka tam nebūs būt. Tikai no malas varēja pamanīt, cik tas ir neticami un neiespējami. Divi emocionāli traumēti jaunieši, kuri baudījuši 'sistēmas' slogu, pusaudžu vecumā nevar satikties, lai uzticami un cieņpilni mīlētu, un lai paliktu kopā uz mūžu. Vilšanās mīlestībā atkal atnāca. Atkal bija skaidrs, ka pasaulei nevar uzticēties. Un ja pavēro labāk, arī sievietei nevar uzticēties. Arī jaunajai ģimenei nevar uzticēties. Un ja pameklē, tad tam var atrast 1001 pierādījumu. Jo tādi ir visi cilvēki...

Sieviete ilgi domāja - kā palīdzēt? Kas ir pareizie veidi? Kurai no abiem bērniem palīdzēt? Kurai palīdzēt vispirms? Kā neizdegt? Kas gan būtu vēl vieglāk kā uzņemties rūpes par mazulīti, un ļaut tik bieži citā (pusaudžiem raksturīgā) pasaules realitātē dzīvojošajai jaunietei būt pašai par sevi? Jeb pieļaut kļūdu un, caur it kā rūpēm, atstumt māti no bērna un pašai par visu parūpēties. To tik viegli paveikt "es varu labāk" vai "es palīdzu it visā" aizsegā. Cik gan vienkārši ir paveikt visu pašam. Un cik gan liels risks būtu iemīlēt mazo bērniņu kā savu. Tas ir neaprakstāmi bīstami! Kā gan tas darbosies ilgtermiņā? Nav nekā svarīgāka kā saglabāt abas meitenes kopā, ciešā emocionāla saiknē, kas ļaus visās grūtībās izkārpīties un dzīvot tālāk.

Kā jaunietei ļaut palikt jaunietei, bet neļaut viņai aizmirst par mātes lomu? Tas ir liels izaicinājums. Jaunā meitene tik ļoti gribēja būt kā visi, ka radās liela dziņa atrast vainīgo. Dusmās šķita, ka aizliegts ir itin viss. Vairākas tikšanās nedēļā ar draugiem bija pārlieku maz, lai gūtu apmierinājumu. Viņa nesaprata, ka dusmoties nav vērts, jo tādi ir apstākļi, un no tiem jācenšas paņemt labāko. Ar laiku tika atrasti jauni draugi - tie, kuri satiekoties, pieņem arī bērna klātbūtni. Tomēr arī ar to bija par maz. Neapmierinātība un cietuma sajūta auga ar katru dienu. Jo bija skaidrs, tā tagad būs ļoti ilgi... Ilūzija, ka piedzims bērns, nebūs redzams vēders, un jaunā meitene kļūs tikai par jaunieti, nepiepildījās. Viņa kļuva par mammu un socializēšanās kļuva apgrūtinošāka.

Sieviete nolēma, ka tā kā abi bērni ir vispirms bērni, tad labākais veids ir atbalstīt jauno mammīti. Tikai ceļot jauno meiteni, viņu iedvesmojot, viņai dodot spārnu sajūtu, izdosies aizsniegties arī līdz jaundzimušajam bērniņam. Jo tikai mamma spēj sniegt to, kas bērnam tik nepieciešams. To spēs tā mamma, kura jutīs beznosacījumu mīlestību pret bērniņu, kura būs domās un sirdī piesaistīta savam bērnam, kurai bērns būs lielākā motivācija neslīgt smagumā. Bet ar to bija par maz, jo tas nebija ne tuvu tā kā meitene bija cerējusi.

Jaunajai māmiņai tiešām bija grūti. Pasaule sāka palikt drūmāka, jo realitāte kļuva arvien vairāk izjūtama. Un tomēr palika pats svarīgākais - jaunā māmiņa ir kopā ar savu meitiņu. Ir iedota ceļamaize, ar ko doties tālāk kopējā dzīvē.

Bērns jaunās māmiņas dzīvē ienesa vēl nebijušu mīlestību un laimi. Bērns radīja tādu mīlestības sajūtu, kādu jaunā meitene nebija izjutusi kopš mazotnes. Un lai cik grūti būtu, tikai un vienīgi bērns viņai sniedza iespēju augt tik strauji un tik patiesi. Kas ar bērnu, jūs jautāsiet? Bērnam ir mamma. Bērns piedzima un auga drošībā, gādībā, mīlestībā. Kas būs tālāk? Kas to lai zina, bet virsuzdevums izpildīts - jaunā māmiņa neveica savas dzīves lielāko kļūdu, bet mazulīte netika pie savas dzīves lielākās traumas. Viss pārējais ir detaļas, pie kurām jāstrādā ilgtermiņā.

Šis stāsts nav par skaistām beigās. Tas nav par izskaistināto un perfekto. Šis stāsts ir par to, ka tad, kad pasaulē ienāk bērniņš, visai pasaulei ir jāsadodas rokās, lai viss izdotos. Šis nav stāsts par to, ka viss būs teicami. Šis ir stāsts par to, ka 'samērā labi' ir pietiekami labi, lai cīnītos pat, kad tas šķiet pārlieku grūti.

Raksts tapis projekta SIF sponsorētā projekta "Mazaizsargātas sabiedrības grupas interešu aizstāvība, veidojot valsts atbalsta sistēmu: Rīcības plāns 2022.-2025. gadam nepilngadīgo grūtnieču atbalstam Latvijā. " ietvaros.

Ceļš īpašo vajadzību pasaulē ir vieglāks, ja ir kompass un atbalsts, kas rāda ceļu!
house-iconUz sākumu