×
Atbalsta Grupas Ārstniecība Atbalsts Ģimenēm Par mums

Jaunajiem vecākiem

Reiz dzīvoja nepilngadīga grūtniece...

25/05/2022


Reiz dzīvoja kāda nepilngadīga grūtniece - nomākta, depresīva, nesaprasta un pamesta... Viņas mamma ikdienišķa konflikta laikā meiteni iesēdināja mašīnā un nogādāja krīzes centrā. Abortu veikt bija par vēlu, lai kā visi cerēja, ka tā būs iespēja glābties no šī 'pazemojošā' notikuma.

Bet ko iesākt jaunai meitenei, kura visu mūžu varēja paļauties tikai uz sevi, tagad esot grūtniecei? Bērnībā palikusi bez aizbildnes, no vairākām audžuģimenēm izņemta viņai nezināmu iemeslu dēļ. Meitene dzīvojusi bērnu namā, kur bija viena no neskaitāmiem bērniem. Tur pamanīti bija vien tie, kuri sarūpēja nepatikšanas. Viņa klusiņām baudīja ikdienišķus priekus. Piemēram, retos izbraucienus ārpus bērnu nama. No tiem laikiem palikušas skaistās atmiņas, kā ar citiem bērniem skrēja pār pļavu pakaļ bērnu nama dārza labumiem. Tas ir teju vienīgais, kas saglabāts. Tik daudz kas tika izdzēsts no atmiņas dzīlēm, jo tā vienkāršāk. Jo tā darbojas cilvēka ķermenis pašaizsargājoties.

Un tā viņa, nepilngadīga meitene, bez stabilitātes un atbalsta nonāk krīzes centrā. Krīzes centrs pēc bāriņtiesas ieteikuma tika izvēlēts kā soda mērs, kā konflikta risinājums. Bija liela cerība, ka meitene pēc tā atgriezīsies ģimenē noliekusi galvu un lūdzot piedošanu. Bija cerība, ka konflikts būs 'šahs un mats' meitenes pāraudzināšanā.

Sveša vieta. Kauns. Neziņa. Bailes. Šausmas no domas, ka viņas bērnam var būt tāda bērnība kā pašai - strīdos, vardarbībā, konfliktos. Jo tieši tas turpinājās bioloģiskajā ģimenē, esot blakus mammai. Lai gan mamma it kā bija labojusies pēc reiz atņemtām aizgādības tiesībām. Ir darbs, ir dzīvesvieta, atkarību izraisījušās vielas atstātas pagātnē.

Meitenes dzīvē fiziskā vardarbība bija kā soda mērs, emocionālā - ikdienišķa norma. Jā, arī pēc atgriešanās bioloģiskajā ģimenē. Pat pašai meitenei nebija skaidrs, kas tad tā vardarbība tāda ir? Vai tiešām tā nav tikai sitiens? Vai tiešām vārds, attieksme, uzvedība var būt vardarbības forma? Pa virsu liela sāpe - kā mamma, kura atgriezusies meitenes dzīvē, spēj būt tik auksta, tik asa, tik neiejūtīga? Tā izplēnēja visas cerības, ka brīnumi notiek...

Krīzes centrs. Tās darbinieki satraucās, neizprata kā palīdzēt pusaudzei, kura ir sevī noslēgusies, neiziet no istabas, un iekšēji ir absolūti sagrauta. Turklāt - viņa ir bērniņa gaidībās. Šī meitene taču patiesībā bija tikai bērns, kurš jau neskaitāmo reizi ir nodots. Bet šoreiz viss ir vēl sarežģītāk - bērns gaida bērnu. Meitenes galvā rodas doma - bērnam būs labāk citur... Jo uz kurieni gan no dzemdību nama viņa aizvedīs savu bērnu? Uz vietu no kuras pašai ir nācies mukt? No vietas, kur bija pašai neizturami grūti? Kāda gan nākotne paredzama vēl nepiedzimušajam bērnam? Varbūt citā ģimenē neviens nekliegs, nesitīs, tur nebūs nosodījuma un pazemojumu. Tur būs citādāk, nekā reiz bija pašai - tajā dzīvē, kur nemitīgi zeme dreb zem kājām. Tā domāja meitene...

Bet te pēkšņi atnāca sieviete kā atbalsta persona. Ar smaidu uz lūpām, vēlmi atbalstīt. Tas nelikās ticami. Kas gan vispār šādā situācijā vairs ir labojams un maināms?

Sieviete tika uzaicināta iepazīties, jo kā gan vēl lai palīdz nepilngadīgai māmiņai, kura negrib savu dzīvi. Kura nesaprot, kā tajā būt? Meitene, kurai šķiet, ka viss ir sabojāts, zaudēts uz mūžu. Topošajai māmiņai pašai vēl ļoti pietrūkst mīlestības, siltuma, atbalsta, sapratnes. Sieviete ieradās ar aicinājumu būt kopā šajā grūtajā un tik biedējošajā dzīves posmā. Sieviete teica, ka viss būs labi. Teica, ka situācija nav nemaz tik slikta vai tik neatrisināma. Viņa steidza stāstīt par savu grūtniecību. Viņa dalījās pārdomās par bērna vajadzībām. Viņa stāstīja, kas sagaidāms. Rādīja drēbītes, mantiņas - kas neaprakstāmi sildīja sirdi, un lika galvā iezagties jautājumam - ja nu tomēr bērnu var uzaudzināt mammīte pati?

Bet tomēr meitene sievietei nosūtīja ziņu - man ir sliktas domas...

Sliktās domās bija visai uzstājīgas. Bet sieviete atkārtoja:

- Nogaidi. Nesteidzies pieņemt lēmumu. Tu un tavs bērns nekad nebūsiet mierā ar šādu lēmumu. Un bērnam nav nekā labāka par mīlošu mammu. Tev būs laiks augt un tapt par pašpietiekamu personību, par brīnišķīgu mammu. Bet pagaidām... Tavam bērnam vajadzēs tavu acu skatienu, tavu siltumu, tavus glāstus, tavu mātišķo pienu, saikni ar tevi un rūpes. Un es tev būšu blakus! Par pārējo vari neuztraukties.

Tajā pašā laikā netika slēpts, ka šis nebūs viegls dzīves posms. Tas būs izaicinoši. Dzīve mainīsies. Alkohols, pīpēšana, tusiņi - visu kas agrāk glāba no domām par smago tagadni, izzudīs no meitenes dzīves. Teju visu būs jāpārtrauc. Nakts uzdzīve ar draugiem izpaliks. To tik grūti saprast tik jaunam prātam. Tik grūti atrast motivāciju, lai atteiktos...

Tomēr lēnām sākās interese par bērnu drēbītēm. Jā, interese par puišiem, tikšanos ar draugiem neizzūd. Un garlaicīgie raksti par bērnu audzināšanu arī nav aktuāli. Pārāk gari, pārāk garlaicīgi, pārāk paredzēti pieaugušajiem. Bet nepilngadīgajai grūtniecei ir pilna galva ar problēmām. Viņa nespēj savā vecumā tikt ar visu galā. Viņa nespēj salikt visu pa 'plauktiņiem'. Un ja vēl pagātnē ir izjusta vairākkārtēja nodevība, ja vēl bērnība ir kā veļas mašīnas centrifūgā pavadīta... Kā gan var apzināti gatavoties bērniņa piedzimšanai?

Bet bija sieviete. Viņa saprata, ka gudrās, nupat iegādātās grāmatas ir par tām teju izcilajām, teju perfektajām grūtniecībām. Bet te viss gāja ne tā... Mamma, radinieki nodeva. Draudzenes aprunāja. Bērna tēvs nav līdzvērtīgs vecāks, kurš ienācis meitenes dzīvē skaisti. Tas ir pilngadīgs vīrietis, kurš izmantoja situāciju. Vīrietis, kurš bija blakus, kad meitene smagā dzīves posmā, pēc aizmukšanas no mājām, no mammas, no vardarbības, bija blakus. Viņš bija blakus ar glaimojošiem, manipulatīviem vārdiem. Viņš deva nelielu devu ticības, ka kaut kas var būt labi. Un izmantoja situāciju - meitenes naivumu. Jā, nepilngadīga māmiņa nebija nemaz tik maza meitene pēc pases datiem. Bet patiesībā viņas emocionālā attīstība bija krietni mazākam vecumam atbilstoša. Viņa sirdī bija vēl pavisam mazs bērns, kurš gribēja ticēt pasakai - ka reiz kāds iemīlēs, nekad nepametīs, atbalstīs un vienkārši būs blakus. Cik gan viegli ir šādām meitenēm sagrozīt galvu. Un tad pamest. Un tad pateikt, ka nenotika itin nekas, kā rezultātā varētu būt iestājusies grūtniecība. Kārtējā nodevība...

Nepilngadīgajai grūtniecei galvā maļas neskaitāmas domas, pārdomas, vainas apziņa - kas bija pareizi, kas nepareizi, ko darīt tālāk, kā dzīvot? Un kā lai padomā par zīdīšanu ar krūti, hendlingu, sedziņas materiāla sastāvu, veselīgu uzturu, pozitīvu domāšanu? Jo galvā vien ilgas pēc ierastās dzīves. Kaut kur uzpīpēt, jo tas tik ļoti nomierināja. Turklāt nomierināja jau no astoņu gadu vecuma. Kā tagad sevi nomierināt? Kā tagad aizmirsties? Jo viss ir vēl smagāk panesams, nekā līdz šim.

Spiež tās četras sienas krīzes centrā. Sieviete aizveda pie ārstiem. Ikdienā ienesa kafejnīcu apmeklējumus. Ikdienā parādījās sarunas par pagātni. Sieviete ienesa brīžus, kuros varēja aizmirsties un pašdziedēties. Viņa nenosodīja, bet gan uz visu skatījās ar prieku un sajūsmu. Tas gan brīžiem šķita kaitinoši, jo likās, ka viņa neizprot jaunās meitenes nastas smagumu. Galvā visu laiku skanēja mammas teiktais - man būs kauns ar tevi iet pa ielu. Un lai kā kāds atbalstītu, mammas vārdi sāpina tik ļoti, ka ne ar ko neaizlāpīt jaunatklāto rētu.

Iet laiks. Arvien biežām skan uzmundrinājuma vārdi. Bailes sāk mazināties. Un varbūt tiešām var palikt kopā ar bērnu? Un varbūt tas nebūs nepanesami? Un kurš gan teica, ka tās sievietes, kuras savlaicīgi gatavojas grūtniecībai, ar visu tiek galā teicami? Sieviete saka, ka ikvienā vecumā jaunā māmiņa var daudz ko neizprast, neizjust, no daudz kā baidīties un par daudz ko satraukties. Varbūt tiešām biedējošās sajūtas ir topošajām māmiņām raksturīgas?

Un ja nu meitene notic, ka viņai būs atbalsts... Un ja nu blakus vienmēr būs roka pie kuras pieķerties, kad paliek nepanesami bailīgi? Varbūt tad viss izdosies...

Sākas kopdzīve ar sievieti un viņas ģimeni. Jo krīzes centrā bija tik 'auksti', sāpīgi, nepanesami... No jaunās dzīves tik ļoti bail. It viss ir biedējošs. Ir tik ļoti bail kļūdīties. Bet tik ļoti gribas iederēties jaunajā ģimenē. Te viss ir citādāk. Neviens nekliedz virsū. Neviens nepazemo. Kļūdas netiek pamanītas. Viss tik ļoti biedē, viss rada tik lielu diskomfortu, tik ļoti gribas atpakaļ vecajā, smagajā dzīvē, jo tā tik labi pazīstama. Tajā nav pārsteigumu. Vēl tik ļoti gribas satikt simpātisku puisi un ar draudzenēm dalīties par tauriņiem vēderā. Tik ļoti gribas būt tādai pašai kā vienaudžiem. Bet pa vēderu jau kūleņus met mazais. Un no dusmām notiek pāreja uz maigām, mīlošām sajūtām. Skan smiekli pa visu istabu, jo vēderā aug viens mazs futbolists. Un ja nu tiešām tas ir iespējams - būt laimīgai ar bērnu, un baudīt kopā būšanu? Bet te klasesbiedrene atraksta, ka 'vakar tusiņā bija baigi kruta'... Kā gribas atkal būt bezrūpīgai...

Un vēl pa vidu ir domas par brāļiem, māsām, par mammu... Vēl var redzēt, kā citi nepanesami skatās virsū. Un jā - jaunajās mājās ir labi, jo droši. Bet vakaros spilvens pieraudāts. Viss šķiet tik negodīgi. Nav tāda atbalsta, kas spēj visu sadziedēt. Bail arī ticēt, ka tie nav tikai kārtējie vārdi meitenes dzīvē, kas izgaisīs un radīs sirdī kārtējo nodevības rētu.

Iet laiks un paliek bail... Kā lai dodas dzemdēt? Tas ir tik apkaunojoši. Gan jau atkal nosodīs. Atkal būs 'tie' acu skatieni. Tie, kuri bija, kad tika darītas nepareizas lietas, un kad izrādījās, ka meitene ir no audžuģimenes. Tie skatieni, kad meitenei, nonākot slimnīcā, uzmanība netika veltīta, jo tas taču bērnu nama bērns. Bet te vēl trakāk - no audžuģimenes, grūtniece... Bet sieviete paņēma aiz rokas un teica - braucam, iepazīsimies ar vecmāti, un lai tik kāds pamēģina šķībi paskatīties! Jā, pie drošas rokas iet ir ļoti ērti. Tā ir kā siena, kas atraida visu negatīvo un visu pārveido pozitīvā piedzīvojumā.

Pretī - vecmāte ar mierpilnu, debešķīgu balsi un mirdzošām acīm. Viss esot normāli. Bioloģiski sievietes ķermenis rada bērnu, kad tas ir gatavs. Uz mirkli šķita - varbūt tiešām meitenei nav no kā kaunēties un viss ir normāli? Varbūt tiešām viss būs labi? Telpas arī nav nemaz tik biedējošas. Meitenei būs atsevišķa istabiņa. Bet sieviete apsolīja, ka būs blakus visu laiku, un nevienam neļaus darīt pāri jaunajai māmiņai un jaundzimušajam! Varbūt tomēr viss ir iespējams? Varbūt tas būs skaisti? Kā filmās?

Mazais tik kūleņus met. Tik silti paliek. Un pat būšana ar vienu draudzeni, kopīgas ikdienas peldes, skaļas mūzikas klausīšanās ļauj aizmirst par visu. Jā, arī uzsmēķēšana pa kluso palīdz. Tas gan ir noslēpums. Bet kas gan slikts var notikt - tik daudzi smēķē grūtniecības laikā, un viss beigās ir kārtībā, nodomāja meitene. Un tad vēl radās sajūta, ilūzija, ka neviens taču neredz jaunās grūtniecītes vēderu. Pat ne pēdējā mēnesī. Un tā domāt bija ļoti ērti.

Pienāca lielā diena. Diena no kuras bija bail. Diena, kad jāieskatās realitātei acīs. Tā pa īstam, izjusti. Un tā realitāte izrādījās tik skaista, tik maiga, tik trausla. Bet sieviete ar savu spēku vienmēr teica - viss ir un būs labi! Un nekas cits neatliek kā ticēt. Tiešām bija labi...

Lielā diena bija tā, kurā nepilngadīgā pusaudze kļuva par mammu, un varēja skaļi atzīt - tādu atbalstu viņa nekad dzīvē nebija izjutusi! Sieviete slēpa nogurumu un priecājās, ka no augšas dota iespēja būt tik svētīgā mirklī. Iespēja redzēt, kā rodas mīlestība. Redzēt, kā mammas mīlestības reibuma skatiens satiekas ar jaunās dzīvības izsalkušo skatienu. Tas meklēja mammu. Savu mammu. To, ar kuru būt kopā priekos un bēdās.

Sākās jauns etaps. Ne mazāk grūts. Bet viens noslēdzās, un tas bija brīnišķīgs. Tas uz mūžu paliks meitenes un sievietes atmiņā kā viens no siltākajiem, gaišākajiem un mīlestības pilnākajiem notikumiem. Šis nebūt nebija perfekts stāsts. Bet tas ir patiess. Un tas tik daudzu meiteņu izdzīvots. Tik atliek vien vēlēties, kaut ikvienai jaunajai māmiņai blakus būtu drošs plecs un silta roka, kurā katrā nestabilitātes momentā var ieķerties un paļauties, ka viss būs labi.

Mamma ar bērnu ir kopā. Abas mīl. Acu skatieni satiekas ik dienas.

Raksts tapis projekta SIF sponsorētā projekta "Mazaizsargātas sabiedrības grupas interešu aizstāvība, veidojot valsts atbalsta sistēmu: Rīcības plāns 2022.-2025. gadam nepilngadīgo grūtnieču atbalstam Latvijā. " ietvaros.

Ceļš īpašo vajadzību pasaulē ir vieglāks, ja ir kompass un atbalsts, kas rāda ceļu!
house-iconUz sākumu