Pateicoties Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansējumam, EEZ un Norvēģijas grantu programmas “Aktīvo iedzīvotāju fonds” ietvaros Bērnu slimnīcas fonds īsteno projektu “Es un Tu, Mēs”. Projekta mērķis ir veicināt pilsonisko aktivitāti un līdzdalību politikas dokumentu izstrādē, kā arī lēmumu pieņemšanas procesos, un veicināt izpratni sabiedrībā par bērnu ar kustību traucējumiem līdztiesības būtiskumu demokrātijas attīstībā.
Kampaņas "Atvērti un draudzīgi visiem bērniem" mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību un izglītot par bērniem ar kustību traucējumiem, parādot dialoga iespējamību starp sabiedrību un mazaizsargātām grupām - lai veicinātu izpratni par visu mazaizsargāto grupu iekļaušanu demokrātiskā sabiedrībā, kā arī veidotu sabiedrībā tolerantu attieksmi pret bērniem ar īpašām vajadzībām jau no bērnības!
Mani sauc Juris un man ir 9 gadi. Es nāku no mazas, bet garā stipras ģimenes. Man ir mīļa, bet stingra mamma, kas ikdienā pieskata, lai skolas un rehabilitācijas darbi tiktu izdarīti, un atbildīgs, prasmīgs un jautrs tētis, ar kuru man patīk spēlēt dažādas spēles. Visvairāk man patīk ar tēti spēlēt UNO un datorspēles, jo, kad izaugšu liels, es vēlos kļūt par programmētāju. Nākamajā mācību gadā es gribētu uzsākt dalību programmēšanas pulciņā. Vēl man ir mīļa un skaļa jūrascūciņa un jauka un rotaļīga kaķenīte. Ar kaķenīti es spēlējos katru dienu un tas viņai ļoti patīk, tāpat kā aizmigt pie manis vakarā, kad mamma man lasa vakara pasaku.
Es mācos 2. klasē un man ļoti patīk manas skolas vide. Skolotāji prot ieinteresēt mani stundu laikā, un tāpēc es labprāt aktīvi tajās iesaistos. Skolā man ir draugi un mīļākā stunda ir sports. Otrajai klasei ejot uz beigām, es jau droši varu skolasbiedriem atbildēt uz jautājumu- “Kāpēc Tu tā staigā?”, jo man vecāki visu ir izstāstījuši un palīdzējuši saprast, un es pats cītīgi strādāju pie tā, lai man viss izdotos vistuvākajā iespējamajā nākotnē. To sasniegt man palīdz pasakaina terapeitu un jauku un atbalstošu cilvēku esamība manā dzīvē. Kopā mēs esam komanda, kurai visa mana ģimene ir no sirds pateicīga par visu, kas tiek ieguldīts manā attīstībā un progresā.
Lai arī brīvā laika man nav daudz, jo ikdienas prioritātes ir skola un terapijas, bet brīvdienās man patīk doties braucienos ar savu trīsriteni. Mammai, tētim un man patīk garas pastaigas saulainās brīvdienās, ar trīsriteni dienā mēs pieveicam pat 11km. Tad sevi palutinām ar kādu pelnītu gardumu. Visvairāk man garšo burgeri. Tētis mūs ar mammu reizēm palutina ar paša gatavotiem frī kartupeļiem, kas ir labākie pasaulē!
Vēl man ļoti patīk brīvdienu vakari, jo tad mēs kopā ar vecākiem skatāmies lielās multfilmas un ēdam pašu gatavotu popkornu.
Par spīti ikdienas izaicinājumiem un ne tik labām dienām, labo ir daudzreiz vairāk! Manī ir arī ļoti daudz dzīvesprieka un mīlestības, ko sniegt saviem tuviniekiem un draugiem. Man patīk komunicēt ar cilvēkiem, kurus esmu iepazinis un es ātri aizraujos ar jaunām lietām. Man ir plaša sirds!
Katrīna Roze ir 14 gadus veca meitene, kura mācās Rīgas Igauņu pamatskolas 7. klasē.
Katrīnai ir kustību traucējumi un ikdienā viņa pārvietojas ratiņkrēslā, taču tas netraucē ikdienā būt aktīvai un sabiedriskai meitenei. Katrīnai ļoti patīk spēlēt ratiņtenisu – viņa jau 7 gadus cītīgi trenējas šajā sporta veidā. Vēl Katrīnai ļoti patīk zīmēt dabu. Viņai ir divas māsas un jaunāks brālis, ar kuru Katrīnai ļoti patīk darboties un spēlēties. Abu mīļākā spēle ir skola, kur Katrīna ir skolotāja un brālis skolnieks. Viņi zīmē, mācās burtus un ciparus.
Esmu mamma Kristīne. Manā ģimenē aug 3 bērni – 2 dēli un viena meita. Vecākais dēls Kristaps, kuram ir 16 gadi, Kristers, kuram ir 14 gadi un meitiņa Krista, kurai ir 10 gadi, un kura ir bērns ar kustību traucējumiem.
Pirms astoņiem gadiem Krista ar brāļiem zaudēja tēvu un es paliku audzināt viņus viena pati. Taču es rokas nenolaidu un cīnos par savu bērnu labklājību. Tajā laikā Krista mācījās Veselavas bērnudārzā, tika sūtīta uz nedēļu prom, jo citu iespēju nebija. Bet, ejot laikam, es sapratu, ka es gribu redzēt viņu katru dienu sev blakus. Tad es viņu pieteicu Jaunpiebalgas vidusskolā, un pirmo klasi viņa uzsāka Jaunpiebalgā. Skola ir ļoti atsaucīga un pretimnākoša, skolas gaitas Kristu neapgrūtina – iet vienā solī ar saviem vienaudžiem. Ārpus skolas Krista vēl apmeklē mūzikas skolu, mākslas skolu un teātra pulciņu. Viņai 3 dienas nedēļā ir ļoti saspringtas un garas, bet viņai ļoti patīk tas, ko viņa dara. Krista 3-4 mēnešus apmeklēja rehabilitācijas kursu Rehabilitācijas centrā “Poga”, lai uzlabotu savu veselības stāvokli.
Krista ir ļoti aktīva meitene, viņa nekad nesaka “es nebraukšu” vai “es nedarīšu”, jo viņai ļoti patīk apmeklēt pasākumus. Mēs arī cenšamies to darīt – jūras braucieni, koncerti, pasākumi, vakara pastaigas utt.
Kristas sapnis ir kļūt par fizioterapeiti, un ir savi iemesli kāpēc. Kristai patīk arī suņi, kā vien ierauga suni – acis iemirdzas!
Artūram šobrīd ir 16 gadi. Viņam no bernibas ir bērnu cerebrālā trieka, tetraparēze. Viņš pārvietojas ratiņkrēslā. Aptuveni 6 gadu vecumā viņš sāka cilāt mazās hanteles, un tā viņam parādījās intrese par sportu. Tolaik dzīvojām Madonā, lauku mājās. Tur bija mazāk iespēju sportot, bet pēc 13 Madonā nodzīvotiem gadiem pārvācāmies uz Ogri. Šeit jau esam iesaistīti jauniešu parasporta treniņos. Sestdienā un svētdienā apmeklējam treniņus Ogres stadionā. Pagājušogad Artūrs piedalījās sacensībās Čehijā, 100m un 50m distanču braukšanā, un ieguva zelta medaļu! Artūrs apmeklē arī fitnesa klubu, kur cilā svarus. Viņam gribētos apmeklēt paraliftinga treniņus, bet pagaidām neesam atraduši, kur to varētu darīt. Kaut Artūram patīk sports, dažreiz viņam ir grūti sadarboties ar fizioterapeitiem, ja jāveic tādi grūti vingrinājumi, kuri viņam nepatīk. :)
Ikdienā saskaramies ar dažādiem izaicinājumiem, jo dzīvojam 5. stāvā bez lifta. Pagaidām varam to panest, bet laiks vēl rādīs. Šobrīd Artūrs mācās 9. klasē Jumpravas pamatskolā, bet vēl nezinām, ko darīsim tālāk – neviens nav ieteicis, kur to pusaudzi vest mācīties pēc tam. Viņš pats izteicis vēlmi mācīties ko saistībā ar datoriem.
Mūsu ģimenē aug divi brīnišķīgi dēli. Vecākajam dēlam Francim kopš dzimšanas ir invaliditāte - abu pēdu distālā paraperēze. Lai ietu, skrietu, būt kopā visur tur, kur ģimene un draugi, skolā, muzejā vai pārgājienos, ir vajadzīgs lietot palīglīdzekļus jeb speciālas ortozes. Ar tām Francis var daudz vieglāk paveikt to, ko iecerējis, un ko dara daudzi citi. Otrs scenārijs, kas šad tad mums gadās, kad ortozes ir saplīsušas, ir attālinātās mācības, rāpošana pa dzīvokli un noskatīšanās, kā dzīve norit tur ārā, aiz ceturtā stāva loga.
Ortozes un labi apavi ir pamatu pamats. Kad ir šīs lietas, tad mēs ejam tikai vienu ceļu: darām, ko varam un nekoncentrējamies uz to, ko nevaram. Un tā arī ir, Francis VAR daudz:
VARēja bērnudārzā pāriet no speciālās grupas kā rāpojošs bērns uz parasto grupiņu. Paldies audzinātājām, kas nenobijās un bija drošs pamats Francim ar ortozēm spert pirmos soļus grupiņā. Un trīsgadnieki atrodas vecumposmā, kad citādo pieņem atvērti.
VAR iet uz skolu patstāvīgi. Lielākus ceļa gabalus veic ar riteni. Ja brauc ar klasi ekskursijās, tad vajadzības gadījumā divritenis būs līdzi. Skolā ir daudzi bērnudārza biedri, kas auguši kopā un ir liels balsts skolā, jo viņiem ortozes šķiet nebūtiskas vai arī runā par to viegli. Būtiski, ka ir kopīgas intereses – dauzīties, spēlēt spēlītes un jokot.
VAR piedalīties sporta nodarbībās, bet savu spēju robežās – neskrien 400 m apli, bet 100 m noskrien un atlikušos noiet. Un tā ir iespēja mācīties daudz jauna, pamēģināt - lekt ar lecamauklu, mest kūleņus. Pat izdevās nostiprināt peldētprasmi lielajā baseinā. Šeit gan neiztikām bez grūtībām, bet tikām galā ar skolotājas iesaisti un vecāku kā asistentu palīdzību.
VAR mācīties spēlēt klavieres. Jāsaka, paldies skolotājai Tamārai par drosmi pieņemt Franci kāds viņš ir, ar savām emocionālajām izpausmēm, kas rodas ejot cauri grūtībām.
VAR būt pagalma puiku biedrs. Skriet, cik jaudas, spēlējot “ķerenes”, kas nav viegls darbs ar smagajām ortozēm kājās. Futbolā būt labs vārtsargs ar spēcīgu sitienu. Turēt līdzi basketbola laukumā lielajiem puišiem, jo ir labi attīstījis dribla tehniku. Mācās cīnīties līdz galam un nepadoties mazu zaudējumu priekšā. Un pēc šī visa Francis ir liels izaicinājums ortožu meistaram, uzlabot ortožu izturību un tikt līdzi Franča aizvien augošajai vēlmei kustēties ātrāk, ilgāk, citādāk, nekā ierasts!
Francim nākotnes sapņi mainās – no arhitekta līdz datorspēļu izstrādātajam. Un to visu viņš VARēs. Francis VAR izaugt par gudru, spējīgu, pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kas dod savu artavu valsts attīstībā. Tāpēc tik ļoti svarīgi dot viņam “stingras, stabilas” kājas, kas droši sper katru dzīves soli pretī lielajai pasaulei.
Mēs esam Jēkabsonu ģimene. Mūsu ģimenē ir divi bērni Elīza (15) un Raivo (11), vācu aitu suņu meitene Kaaro, suņu puika no patversmes Rafis un, protams, mamma Inese un tētis Jānis. Mēs dzīvojam Carnikavā.
Raivo ir kustību traucējumi, diagnoze – spinālā muskuļu atrofija ar pārsvarā apakšējo ekstremitāšu iesaisti. Raivo mācās Rīgas Kultūru vidusskolā. Šajā skolā ir lifts un Raivo ir iespēja to izmantot, lai nokļūtu uz stundām. Skolā Raivo staigā ar ortozēm (abām kājām), tas palīdz atslogot kāju muskuļus. No malas skatoties, varētu šķist, ka Raivo viss ir kārtībā, taču diemžēl viņš nevar paskriet tik ātri kā klases biedri un nogurst ātrāk.
Ikdienā cenšamies izvēlēties aktivitātes, lai Raivo netiktu fiziski pārslogots. Raivo apmeklē mūzikas skolu – pamatinstruments ir ģitāra un, kā jau mūzikas skolā, jāmācās spēlēt arī klavieres. Papildus Raivo piedalās tiešsaistes nodarbībās – Minecraft programmēšanas pulciņā. Vasarā Raivo piedalās Dronu skolas nometnē, kur apgūst ne tikai drona pilotēšanu, bet arī lodēšanas pamatus. Viņš ir zinātkārs, ar lielu interesi skatās dažādus vēstures un izzinošus raidījumus. Interesē dažādas tehniskas lietas – viņam ir pašam ir savs instrumentu komplekts. Gribētos vairāk laika veltīt programmēšanas mācībām, bet pagaidām to nevar apvienot ar mūzikas skolu. Šobrīd ļoti aizrāvies ar droniem un tiem saistītām lietām.
Raivo ir diezgan patstāvīgs – pēc skolas, kas atrodas Ganību dambī, viņš bieži pats ar autobusu brauc uz Vecmīlgrāvi uz mūzikas skolu vai uz Purvciemu uz fizioterapijas nodarbībām biedrībā “Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem”. Arī vilcienu transportu un mājām jau ir apguvis.
Mums ar vīru hobijs ir pārgājieni, piedalāmies projektā “Apkārt Latvijai”, kas šogad septembrī, tieši Raivo dzimšanas dienā beigsies. Ar kājām, maksimāli tuvu Latvijas robežai reizi mēnesī, nedēļas nogalē ejam apkārt Latvijai. Pirmais posms sākās Miķeļbākā un nu jau esam aizgājuši līdz Vaiņodei. Brīvlaikos arī bērni piedalās šajos pārgājienos. Šim mērķim Raivo ir iegādāts elektrovelosipēds. Šajos pārgājienos piedalās diezgan daudzi bērni un citi vecāki – līdzīgi mums, saviem bērniem ņem līdzi velosipēdus, tādejādi Raivo ļoti labi iekļaujas kompānijā. Katru vasaru tiek rīkoti arī velo braucieni – pagājušajā gadā braucām apkārt Burtnieka ezeram.
Arī ikdienā, kad ejam pastaigā ar suņiem, Raivo ar velosipēdu brauc līdzi. Pagājušajā vasarā, kad strādāju attālināti, abi cēlāmies no rīta un 7os braucām uz jūru peldēties (distance 8 km).
Esam aktīva ģimene, kas nemitīgi rosās – brauc ar laivām, ar riteņiem apceļo Latviju, piedalās sacensībās, pārgājienos u.tml. Kad piedzima mūsu jaunākā atvase, kura diagnoze noteica nestaigāšanu un ļoti trauslu apiešanos, maigi sakot, bijām šokā. Bija sajūta, ka pār mums nolaidies neziņas un tukšuma miglas mākonis. “Labvēlīgā tipa” dziesmas vārdiem sakot: “vajag pasēdēt pirms tālāk skriet”. To arī izdarījām – pasēdējām. Pēc tam attapāmies, ka, ja reiz Dieviņš mums šādu izaicinājumu ir piespēlējis – ar to ir jāsadzīvo, jātiek galā. Pateicoties jaunākajai atvasei, esam mainījuši skatījumu uz dzīvi un tās vērtībām. Tāpēc mūsu ģimenē ir laiks pirms un pēc TAM.
Pārcēlāmies no Rīgas uz laukiem, jo, kaut gan tas arī bija mūsu sens sapnis, to procesu pasteidzināja mūsu īpašais bērns un tas, ka Rīgā ar viena cilvēka vidēja līmeņa algu daudzbērnu ģimene nevar izdzīvot. Mans darbs ir būt par asistentu savam bērnam. Mūsu puika “iet” otrajā klasītē tālmācībā, jo skolā nav pieejama vide, bet klātienē apmeklē robotikas pulciņu, kur tā ir nodrošināta. Labi, ka līdz šim bijis iespējams tālmācības process valsts skolā – pateicoties tam, mūsu puikam ir iespēja un laiks atrast citas intereses, kas nav pretrunā ar viņa fiziskajām iespējām. Turklāt jau ir atradušies labvēļi, pateicoties kuriem viņš ir sācis uzņemt dokumentālu LEGO filmu par vēsturiskām kaujām Latvijā.
Mūsu ģimenes tētis ir tehnisks cilvēks – viņš uzmeistaroja puikam īpašu trīsriteni, uz kura var justies stabili. Atradām Latvijā gludu, lēzena reljefa veloceliņu, kur visi varam mīt pedāļus. Protams, nevaram galīgi pamest savu iecienīto bezceļu velotūrismu – tad nu mūsu puikam ir velopiekabe ar labiem amortizatoriem. Pēdējais šāds izbrauciens bija 58 km apkārt Burtnieka ezeram. Šīs ziemas jaunums puikam – zemledus makšķerēšana. Ar ragaviņām aizvelkam, kur vajag, makšķerniekus atstājam copēt, bet mēs meitenes – slidojam. Sakiet, nu vai nav skaisti!?
Līdz ar mūsu dēlu un viņa vajadzībām mūsu dzīvē ienākusi arī bezglutēna diēta. Gribu iedrošināt visus, kas ar šo saskaras – tas velns nav tik melns, kā to mālē! Pirmos trīs mēnešus likās, ka vispār vairs pasaulē nav, ko ēst. Tad nākamos trīs mēnešus bija mēģinājumi, kļūdas, atjausma, ka tomēr sīki un smalki jālasa sastāvdaļas. Rezultātā mūsu ģimenei ir atklājusies jauna pasaules garšu buķete. Izmēģināti tādi produkti, ko iepriekš neiedomātos pamēģināt. Turklāt, ja to gatavo pats, tas nav ne dārgi, ne bezgaršīgi!
Protams, dzīve nav tikai rožu lauks. Lai arī valsts pārstāvji saka, ko sacīdami, bet atzīšu: vides pieejamība un iekļaujoša vide lielākoties valstī ir tikai “uz papīra”, arī iestāžu attieksme un sniegtā informācija lielākoties ir šaura un skopa. Mēs vairs uz to nepaļaujamies, tas degradē dvēseli, jo vārda tiešā nozīmē tā “dirsināšana” un dokumentu gūzmas kārtošana it kā “e-dokumentu” laikmetā, kad tomēr ir vajadzīgs “izauklēt” dokumentu papīra versijas, nesniedz cerēto pienesumu. Tā, piemēram, dēlam ir ratiņkrēsls, kas pēc visiem dokumentiem viņam atbilst un ir izmantojams braukšanai pa gludu virsmu. Jā, tas atbilst viņam, bet ne videi, kurā viņš dzīvo, ne tādam segumam, pa kuru viņam ikdienā jāpārvietojas, dzīvojot laukos. Pateicoties mūsu draugiem un draugu draugiem, ar viņu saziedotajiem līdzekļiem tētis iegādājas detaļas, lai sameistarotu puikam tādu ratiņkrēslu ar amortizatoriem, ar kuru varēs pārvietoties arī pa bezceļa apstākļiem. Pavisam nesen arī uzzinājām, ka mūsu skolā grasās slēgt tālmācības programmu. Mēs jau vēlētos, lai dēls apmeklē skolu klātienē, bet tuvākā ar vides pieejamību ir nepilnu 30 km attālumā no mūsu dzīvesvietas, kas degvielas cenu dēļ tomēr neiekļaujas mūsu ģimenes budžetā. Izskatās, ka valsts vēlas tālmācību atstāt tikai privātskolās, bet tas arī mums varētu būt par dārgu. Citējot Ingunas Baueres rakstu ReTv.lv saistībā ar Vecpiebalgas vidusskolas slēgšanu: “Kuram ir izdevīgi, ka Latvijas lauki izmirst?” Varbūt šī ir iespēja kaut kam jaunam, bet kam....?
Nobeigumā gribu teikt, esiet modri, skatieties plaši pasaulē, neļaujieties pelēkajai ikdienai, Jūs nevarat pat iedomāties, kas slēpjas aiz nākamā pagrieziena! Ir tomēr arī tik daudz patiesu, labu un sirsnīgu cilvēku! Paldies, ka Jūs esat!
Stellas mamma ir no Latvijas, bet tētis no Itālijas. Viņi satikās Ķīnā un pēc dažiem gadiem piedzima Stella. Mūsu priekam un acuraugam Stellai šobrīd ir 6 gadi. Stella ir dzīvespriecīga, artistiska, emocionāla meitenīte ar savu raksturu jau kopš agras bērnības. Sākumā nekas neliecināja, ka bērnam varētu būt kādas problēmas, tomēr 6 mēnešu vecumā ģimenes ārste nosūtīja uz papildu izmeklējumiem. Tā sāka iezīmēties ceļš uz to, ko sauc "bērns ar īpašām vajadzībām"'. Stellai diagnosticēja retu slimību - Van der Knaap sindromu, kas pamatā ietekmē kustību attīstību. Nelielu periodu savā dzīvē Stella staigāja, tomēr pēc pāris retām, bet smagām epilepsijas epizodēm spēju iet viņa lielā mērā zaudēja. Šķiet, šobrīd viņa jau ir piemirsusi, kā tas bija, kad varēja brīvi iet.
Stellas ikdiena ir visnotaļ sportiska, regulāri apmeklējot fizioterapijas un baseinu, lai uzturētu un uzlabotu pārvietošanās spējas. Stella ar prieku apmeklē brīnišķīgu bērnudārzu, kam ir ļoti nozīmīga loma mūsu dzīvē. Šī brīža izaicinājums ir atrast skolu, kura būtu tikpat iekļaujoša, attīstoša un prieku radoša, kā bērnudārzs. Meita runā latviešu, itāļu un angļu valodās. Stellai patīk dziedāt, dejot, zīmēt zīmējumus ar stāstu un spēlēt "dakterus". Stellai ir lieliska atmiņa, pārsteidzot apkārtējos ar iegaumētiem tekstiem reizēm pat lappuses garumā. Stellai vislabāk garšo saldējums un pica, patīk multfilmas, Tutas lietas, Ukulele, pucēties un būt princesei.
Meitai ļoti patīk draudzēties un viņai ir mīļi draugi, tomēr reizēm vēlmi komunicēt un piedalīties ierobežo nespēja skriet līdzi, jo lielākajai daļai bērnu šajā vecumā kopīgas spēles un draudzība ir saistītas ar kopīgu kustību prieku. Tas liek mums, tuvajiem cilvēkiem, nemitīgi domāt, meklēt un censties iedot tādas prasmes un iespējas, kas, lieki netraumējot, ļautu Stellai augt, kļūt iespējami patstāvīgai, gūt un dot prieku savā dzīvē. Stella mūs pārsteidz, iemet dziļumos un paceļ augstumos, maina un iedvesmo.
Mans vārds ir Adrians. Manu mammu sauc Līva, bet tēti – Andris. Vēl man ir kaķis Pūka.
Mēs visi dzīvojam Rīgā. Kad man bija četri mēneši, devos pie fizioterapeita. Nodarbību laikā fizioterapeite ievēroja, ka es sasprindzinu rokas un kājas, un ieteica manai mammai, lai apmeklējam neirologu. Neirosonogrāfijas izmeklējumā atklājās, ka man ir iekšējās hidrocefālijas pazīmes. No četru mēnešu vecuma apmeklēju fizioterapeitu (2-3 reizes nedēļā), masāžas procedūras (kursu veidā, 2-3 reizes nedēļā), peldēšanu, ergoterapeitu, neirologopēdu, audiologopēdu.
Lai arī atpalieku no vienaudžiem par desmit mēnešiem, cītīgi strādājot, šobrīd viena gada un desmit mēnešu vecumā protu rāpot, sēdēt, sāku apgūt kājās celšanās prasmes.
Man ļoti patīk skatīties grāmatas un klausīties mūziku. Esmu smaidīgs, ar visiem draudzīgs un pats, pats mīļākais mammai un tētim.
Eliass piedzima 2006. gada 28. augustā, tomēr jau ilgāku laiku kā īpašu dienu ģimenē atzīmējam arī 8. martu, kad Eliasam izdevās izdzīvot pēc sadursmes ar automašīnu. Dēla un arī tuvinieku jaunās dzīves atskaites punkts ir 2011. gads, kad rūpīgi analizējot un pārdomājot ikkatru soli, ar ģimenes, ārstu un draugu atbalstu, sākām Eliasa dzīves pieredzes veidošanu no nulles punkta.
Ir pagājuši 12 gadi, kuru laikā Eliass ir ticis ārā no ratiņkrēsla, iemācījies runāt, iemācījies peldēt, rehabilitācijas centrā “Poga” ir uzsācis spert arī pirmos patstāvīgos soļus, labprāt jāj uz zirga, brauc ar speciālo HOPP trīsriteni, mācās Kaunatas vidusskolas 9. klasē.
Dēlam vienmēr ir paticis zīmēt, viņš to dara labprāt un, apskatot grafiskos attēlus, var izsekot līdzi līniju vilkšanas treniņiem, apļa savienošanas prasmēm un stāstošu kompozīciju veidošanai, kurā vienmēr ir svarīgs Eliasa pamatojums – kas ir attēlots bildē, kādi ir varoņi, kāpēc ir izmantota zaļa vai melna krāsa, ko nozīmē konkrētais cipars vai tēls. Katra zīmējuma pamatā ir stāsts, kuru allaž izstāsta arī Eliass.
12 gadi - izturības un mazo soļu veikšanas laiks. Un joprojam Eliass ar pilnu atdevi vingro un cenšas, lai iegūtu arvien lielāku patstāvību.