Ilze Sokolovska audzina divus dēlus – 21 gadu veco Oto – puisi ar īpašām vajadzībām, un 12 gadus veco Hārdiju. Oto ir labās puses hepiparēze jeb labā ķermeņa puse ir mazāk attīstīta, vājredzība, alālija – runas defekts. Oto pārvietojas ratiņkrēslā vai šļūcot pa grīdu. Ar cilvēku palīdzību var paspert dažus soļus.
Ilze noteikti ir viens no tiem cilvēkiem, no kura sejas smaids nepazūd. Un tam ir arī sekas – jo Oto arīdzan ir viens reti smaidīgs jauneklis. Ilzes dzīvē gan ir gadījies ne viens vien smags notikums, bet viņa turpina likt akcentus uz labo un skaisto savā dzīvē.
Jau grūtniecības laikā nojauti, ka kaut kas nenorit kā vajadzētu…
Kopumā grūtniecība man noritēja ļoti labi, viegli, viss bija kārtībā. Noslēguma posmā sāku redzēt savādus un zīmīgus sapņus. Bet es biju jauna meitene, diez ko daudz nesapratu par grūtniecības procesiem.
Sapnī mani apciemoja mirusī vecmāmiņa, sapnī redzēju asiņošanu. Nojautu, ka kaut kas nav labi, bet visas domas dzinu prom.
Vai meklēji vainīgos tajā, ka jums piedzima bērns ar īpašām vajadzībām?
Toreiz tika teikts, ka pie vainas bija mediķi, jo laicīgi neveica ķeizaru. Kad man sākās sāpes, es skrēju uz dzemdību namu, kur man teica – neuzraucies, te ir četri ārsti, piektais debesīs. Es paļāvos, ka viss būs labi…
Kas bija tavs lielais jautājums par notikušo?
Toreiz man bija neatbildēts jautājums – kādēļ tas notika ar mani? Man bija ļoti grūti skatīties uz bērniem ratiņos, kuri bija veseli. Tad es sāku studēt, lai vismaz daļēji atbildētu uz šo jautājumu – kādēļ es? Es ilgi meklēju atbildi. Ilgi sāpēja.
Pirms pāris gadiem es biju pie psihologa, kurš piedāvāja “pastaigāt” pa iepriekšējām dzīvēm. Iznāca tā, ka mans bērns vienā no iepriekšējām dzīvēm ir mani kopis. Mēs, protams, nevaram zināt, vai tā tiešām bija. Bet šajā es rodu savu loģiku un skaidrojumu. Tagad man jāatdod viņam to pašu…
Zini, esmu dzirdējusi citus īpašo vajadzību bērnu vecākus sakām – mans bērns ir ienācis šajā dzīvē šāds, jo viņam jāatpūšas, jāizbauda lielas rūpes un gādību.
Interesanti… Te laika arī ir tāds gadījums. Man ir iepriekš teikts – jā, jā, viņš speciāli neatbild, jo negrib armijā iet (smejas).
Dzīve ir dzīve, un tā nebeidz ienest sāpīgas korekcijas. Vēl pirms Oto 4 gadu vecuma jūsu abu dzīvē notika divi zaudējumi.
Kad Oto bija 3.5 gadus vecs, no manis aizgāja Oto tētis. Tobrīd neaprakstāmi sāpēja. Un es nodomāju – man vismaz ir mans tētis! Viņš man bija tolaik lielākais atbalsts. Bet pusgadu pēc vīra aiziešanas, nomira mans tēvs.
Es tajā laikā arī studēju psiholoģiju. Kad tētis nomira, mamma un tante pieskatīja Oto studiju laikā. Man vajadzēja braukt uz mammas un tēta mājām, vest ārā suņus. Rāvos uz visām pusēm.
Vai tev ir bijis noliegums attiecībā uz Oto veselības stāvokli?
Man ļoti grūti bija pieņemt notiekošo. Jo kad Oto bija maziņš, viņš neatšķīrās no citiem bērniem – bija mazs, smuks puisēns, kurš pa reizei uzorganizēja pamatīgu traci. Man bija negatīva pieredze ar kādu dakteri, kad apņēmos pierādīt, ka ar mums viss būs kārtībā!
To, ka kaut kas nebūs labi, man pateica pēc tam, kad mūs no dzemdību nama pārveda uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu. Tur mēs bijām divus mēnešus.
Vai tev kādreiz kāds ir ieteicies Oto ievietot Valsts sociālās aprūpes centrā? Kad bija bērns, tautā tā saucamajā bērnu namā, bet tagad, kad jau ir pilngadīgs – pansionātā?
Kad Oto bija maziņš, tad man neviens neko tādu neteica. Bet pavisam nesen līdz ar esošajiem smagajiem dzīves apstākļiem, man tika teikts, ka man ir pārāk grūti… Ka iespējams, Oto varētu ievietot institūcijā. Bet es pat nezinu kā atbildēt. Man nemaz un ne uz mirkli nav bijusi kaut mazākā doma, ka tā var darīt! Manā galvā nav vietas šādai domai!
Jā, reizēm ir grūti, un reizēm – nepanesami grūti! Bet nē, es nespēju iztēloties, kā var atteikties no sava bērna. Viņš ir brīnišķīgs tāds kāds viņš ir! Un es viņu tik ļoti mīlu! Es domāju, ka ja man kas nesanāks, tad man ir jādomā, kā lai sanāk?
Pastāsti par negatīvo pieredzi, pēc kuras tu biji apņēmības pilna pierādīt, ka ar Oto viss būs labi!
Oto bija vairāk nekā gadu vecs. Mēs nokļuvām ar krampjiem reanimācijā, bet tās laikam tomēr bija lēkmes. Tad mēs vēl nesapratām, ka tā ir epilepsija.
Oto tika veikta magnētiskā rezonanse, un tad daktere vilka ar pirkstu pa lapu un teica: “Jūsu bērns nekad nebūs normāls! Redziet, ka viņam smadzenēs ir caurumi? Jūs redziet, kas te ir rakstīts?”
Man palika tik ļoti slikti… Es teicu, ka tā nav taisnība, un es viņai to pierādīšu. Mēs cīnīsimies, un viss būs labi! Mēs darījām ļoti daudz! Mūzikas terapija, fizioterapija, logopēdi. No deviņu mēnešu vecuma apmeklējām arī reitterapiju. Mēs tagad neesam bijuši, bet daudzus gadus apmeklējām. Oto tik ļoti patika! Tas arī noteikti nāca par labu spastikai un tai savilktajai pusei. Mēs tiešām darījām visu, ko vien varēja izdarīt.
Mēs nezinām, kas būtu bijis, ja tas viss nebūtu paveikts. Līdz 3,5 gadiņiem Oto bija ļoti foršiņš! Jā, viņš nestaigāja, bet viņš turējās uz kājām, kaut ko runāja, varēja dzīvnieku skaņas attēlot, labi “r” burtu izrunāja.
Kad Oto bija divi gadiņi, es uzzināju, ka viņš ļoti slikti redz. Man tas bija vēl viens liels trieciens! Labi, ka bija draugi un māsa, kas uzklausīja un nomierināja. Bet šī diagnoze [vājredzība] mani ļoti sagrāva.
Jūs tik daudz darījāt Oto attīstības veicināšanai, atlabšanai. Kā tev šķiet – vai tiešām tas viss bija nepieciešams?
Man liekas, ka īpašajiem bērniem ir jādod virsū! Jo rezultāti vienmēr nāk. Ja vien nav tās epilepsijas lēkmes, kas visu var nobloķēt. Noteikti ir jādara! Sākums ir tāds… Līdz trīs gadiem ir pamatīgi jācīnās par bērnu! Jādara visu, ko var darīt. Pēc tam var mierīgāk. Bet tajos pirmajos trijos gados var visvairāk panākt.
Reiz man fizioterapeits teica, ka labākie rezultāti ir tiem bērniem ar īpašām vajadzībām, kur vecāki ir neatlaidīgi un nežēlo savu bērnu!
Jā! Es piekrītu.
Esmu pamanījusi, ka bērniem ar īpašām vajadzībām, kuriem ir garīga rakstura traucējumi, ir ļoti smalka, citiem nesaredzama saikne ar vecākiem.
Jā, es noteikti tam piekrītu. Veselie bērni ar laiku šo saikni zaudē ar vecākiem. Bet īpašie bērni – ar gadiem to nostiprina. Mēs esam kopā tik daudz un tik cieši, ka tā saziņa, komunikācija pāriet kaut kādā citā līmenī. Oto ir uzmanāms 24/7. Visu laiku kādam ir jābūt viņam blakus.
Ir kāds piemērs, kāda ir šī saikne?
Oto neilgi pirms pilngadības bija palicis slikti. Izsaucām ‘ātros’, un jutu, ka vajag pārbaudīt vēderu. Ārsti manī neieklausījās un pārbaudīja visu citu, bet absolūti ignorēja manis teikto. Tikai, kad jau viss bija pārbaudīts, un nekas netika atrasts, viņi izlēma pārbaudīt vēderu… Man bija taisnība, tie bija aizcietējumi.
Es tiešām domāju, ka ārstiem ir jāieklausās īpašo bērnu vecākos – mēs intuitīvi jūtam savus bērnus. Vispirms ārstiem jāprasa vecākiem, kā šķiet, kas varētu būt. Jo mēs šos bērnus pārzinām labāk par visiem! Mēs pēc katras ķermeņa kustības aptuveni zinām, kur un kas ir meklējams. Bērniem, kuri nerunā, vai nemāk izskaidrot, ir citi veidi, kā viņi komunicē. Un šo “valodu” zina tikai paši tuvākie.
Tas ir kā ar zīdaiņiem – vecāki bieži vien instinktīvi jau zina, ko un kad bērnam vajag…
Oto ir mūžīgais bērns. Tādēļ man vispār nav skaidrs, kā šiem bērniem valsts var kaut ko “nogriezt” no esošā atbalsta līdz ar pilngadības iestāšanos. Viņa vajadzības vispār nemainījās pēc pilngadības sasniegšanas. Kādas tās ir, tādas tās labākajā gadījumā paliks. Mans Oto vienmēr savā attīstībā būs kā bērns, viņam ir nepieciešams tāds pats atbalsts kā trīsgadniekam ar īpašām vajadzībām. Pat vēl lielāks… Jo Oto ir izaudzis, un mums paliek ar vien grūtāk viņu aprūpēt.
Kāda bija tavu draugu reakcija uz Oto un viņa īpašajām vajadzībām?
Bija diezgan briesmīgi. Tā sanāca, ka tajās bēdās mums daudzi draugi ‘izkūpēja’. Un diezgan ātri. Gandrīz uzreiz pēc Oto piedzimšanas. Kad vīrs no mums aizgāja prom, tad absolūti visi mūsu kopējie draugi pazuda.
Vai vietā nāca jauni?
Oto tajā laikā 3.5 gadus vecs. Bija tāds čats caur telefonu, un tur es sapazinos ar jauniem cilvēkiem. Katram bija sava problēma, bet viņiem nebija īpašo bērnu. Tad mums bija visādi čata tusiņi. Centos vienmēr ņemt līdzi Oto. Mums pat bija nakts tusiņi, piemēram, pie jūras. Tad es arī ņēmu Oto līdzi. Viņš čučēja ratiņos, un bija fantastiska atmosfēra! Ir vēl daži draugi, kas no tā laika ir palikuši.
Cik sāpīgi tas bija, kad draugi pameta bērna dēļ…
Tajā laikā man pat nebija laika par to domāt. Pāris reizes gadā Oto bija reanimācijā. Un tajā visā – kad šķīrāmies ar vīru, kad nomira tētis, pameta draugi – nebija iespējas daudz bēdāties. Dzīvē viss notiek tā kā tam ir jānotiek. Ja no tavas dzīves kaut kas pazūd, tad noteikti kaut kas tiks iedots vietā. Šie draugi, acīmredzot, bija manā dzīvē savu padarījuši, un viņiem vairs nebija vietas tajā. Tāpēc nāca vietā jaunie draugi.
Un kā bija ar radiniekiem? Vai visi pieņēma Oto?
Vissāpīgāk bija par vīra radiem, ar kuriem man sākumā bija ļoti labs kontakts. Un 100% viss no tā pazuda. Tiklīdz vīrs no manis un Oto aizgāja, visi kā ar nazi pārtrauca ar mani un Oto attiecības. Neviens pat nav painteresējies, kā mums iet. Lai gan pirms tam pavadījām laiku kopā un labi sapratāmies. Ir bijušas tikai tās briesmīgās šķiršanās tiesas sēdes. Cīnījāmies trīs gadus. Vienā no sēdēm, kad cīnījos par alimentiem, bija īpaši smagi. Tajā piedalījās arī vīra vecāki. Atceros, kā vīra tēvs piecēlās un teica, ka Oto nevienu santīmu no sevis neiedošot, jo Oto neesot cilvēks, vien 10% no tā… Tas taču ir vectēvs. Es nesaprotu, kā vispār tā var runāt… Negribu nosodīt, jo, protams, viņam arī ir savas problēmas dzīvē… Bet šis mani ir ļoti sāpinājis.
Tev vienlaicīgi bija tik daudz sāpīgu notikumu, un uz rokām bērns ar īpašām vajadzībām. Kas tev palīdzēja tikt visam pāri un nepadoties!
Mamma, tante, draugi. Jaunie draugi. Mamma, tante – pie viņām es varēju atstāt Oto uz kādu laiciņu. Mammai bija ļoti bail palikt vienai ar Oto pa nakti, jo viņam nāca lēkmes tieši iemiegot. Tās lēkmes toreiz bija ļoti bīstamas. Ar laiku gan viņa pierada un kļuva drošāka. Vairāk tante palīdzēja, jo viņa ir mediķis.
Īpašo vajadzību bērnu mammas paliek vienas, dzīve atnes savas likstas, un darba iespējas ir ļoti ierobežotas… Ko tu ieteiktu – kur un ko darīt, lai rastu dzīvē laimi?
Man pašai tas ceļš uz sapratni, kā dzīvot, nebija ātrs. Es diezgan ilgi nevarēju pieņemt esošo dzīvi. Pieņemšana nāca ilgi un smagi. Aptuveni piecus gadus man bija neaprakstāmi grūti…
Laiks darīja savu. Viss lēnām sakārtojās.
Katram jāatrod to, kas sirdī radīs mieru. Vai nu intensīvāk jāstrādā ar sevi, jāatrod kādu jaunu aizraušanos, nodarbošanos. Man palīdzēja tas, ka es gandrīz visur ņēmu līdzi Oto, un nesēdēju četrās sienās. Viņš bija diezgan omulīgs un mierīgs, es viņu mierināju dodot telefonā klausīties mūziku. Vienīgais pie ēšanas viņam nāca lielie trači virsū – viņš sāka brēkt un bļaut… Tas bija grūtais posms, caur kuru man bija jāiziet, lai pieņemtu situāciju. Jo pēc izskata nemaz nešķita, ka viņam ir kādas īpašas vajadzības. Tā viena rociņa tikai…
Atskatoties uz smago posmu, kas ir tava galvenā atziņa?
Es domāju, ka mana kļūda bija, ka es tajā visā dzīves smagumā pamatīgi iekritu depresijā. Tā ciešā saikne par kuru teicu, kas ir starp īpašo bērnu un vecākiem, smagi atspoguļojas bērnos, kad vecāks jūtas slikti. Oto notika milzīgs regress attīstībā 3.5 gadu vecumā, kad no mums aizgāja mans vīrs un vēlāk nomira mans tēvs. Jo es, protams, ļoti smagi to visu pārdzīvoju. Oto juta mani. Un tā nedrīkstēja darīt… Es nezinu kā, bet ir jāsavācas bērnu dēļ. Viņi ir precīzi tik laimīgi, cik viņu vecāki. Un to varēs redzēt gan bērnu veselībā, gan uzvedībā, gan attīstībā.
Oto pārtrauca runāt, pārtrauca izdvest skaņas, pārtrauca dziedāt savu dziesmiņu… Līdz šim brīdim, kad viņam jau ir 21 gads, tas nav atnācis atpakaļ. Tas viss vienkārši izzuda. Tagad, kad es viņam dziedu to vienu viņa dziesmiņu, viņš pasmaida. Bet vairs nedzied… Vairs nesaka ne kā saka sunītis vai kaķītis. Vien saka par mašīnu – “drin drin”.
Kad dzīve paliek ļoti grūta, kaut kā ir jāsaņemas. Ja ne sevis, tad vismaz bērnu dēļ. Jo viņi ļoti izjūt savu tuvāko cilvēku. Ja grib, lai bērnam nepaliek sliktāk, ir jāatrod to pareizo ceļu, kā tikt vaļā no skumjām.
Oto oficiāli ir divas aprūpētājas – tava tante, un Ziedot.lv apmaksātā aprūpētāja Ilze. Tāpat ir arī asistents – tavas mammas māsīca. Katrs iesaistās savā laikā, un oficiāli – noteiktu stundu skaitu. Bet kā tas ir – uzticēt bērnu ar īpašām vajadzībām svešam cilvēkam, kas šajā gadījumā bija viens – aprūpētāja Ilze?
Man bija nenormāli grūti. Bet kad ieraudzīju Ilzi, uzreiz sajutu, ka viņai var uzticēties. Bet tik un tā mana mamma bija blakus, kamēr mēs sapratām, ka tiešām ir labi un droši. Man vajadzēja zināt, ka es varu atstāt gan savu bērnu, gan uzticēt savu māju, savu ģimeni… Redzot, ka Oto Ilze tik ļoti patīk, bija milzu atvieglojums! Kad viņš dzird viņu atnākam, uzreiz sāk lēkāt uz celīšiem un ļoti priecājas. Kad es pienāku… Kāds nu kurā dienā garastāvoklis. Man brīžiem šķiet, ka es tiešām esmu viņam līdz kaklam (smejas).
Kad tiek atrasts īstais cilvēks, tad ir ļoti forši! Kad mums bija mājapmācība, pie mums nāca tāda Inesīte. Viņa tā darbojās ar Oto, ka man tik atlika mācīties! Es tagad ar Oto daru to pašu, ko viņa darīja. Paldies viņai!
Kas ir grūtākais audzinot bērnu ar īpašām vajadzībām?
Mums ļoti grūti ir fiziski. Grūti, ka viņš nestaigā. Brīžiem gribas, lai viņš staigātu, bet nevar zināt, kā būtu, ja tas notiktu…
Protams, ļoti grūti, ka es nevaru darīt to, ko es gribētu. Es nevaru jau 21 gadu spontāni aiziet, pasēdēt ar draudzenēm kafejnīcā, lai iemalkot vīnu. Es nevaru to tā vienkārši izdarīt. Man vienmēr būs ar kādu jāsaskaņo katru mazāko plānu. Es nevaru fiksi aizskriet uz veikalu, vai nevaru izskriet cauri veikaliem atlaižu laikā… Nevaru tādas mazas lietiņas savam ego.
Un arvien grūtāk un grūtāk paliek… Jo visi mūsu lielie palīgi paliek arvien vecāki, ir kādas veselības problēmas… Mīļo cilvēku paliek arvien mazāk. Un tādēļ, protams, ir labi, ja var piesaistīt papildus spēkus ārpus ģimenes. Man bail domāt, kā būs tālāk. Bet es nekad neesmu domājusi par kādām iestādēm, kurās es varētu ievietot savu bērnu. Es pat nesaprotu, kā kāds man var šo jautāt?
Es gan saprotu, ka manā vietā neviens nevarēs būt un saprast, kā es šo izdzīvoju un izjūtu. Manām draudzenēm ir veseli bērni. Viņas var tikai iztēloties, bet viņas nevar tā īsti izjust un saprast, kā ir būt manā vietā…
Bet zini, kas ir pats grūtākais visiem vecākiem, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām?
Kas?
Tās ir lielas bailes, ka bērns var saslimt, viņam var kaut kas sāpēt, bet vecāks to var laicīgi nepamanīt. Šīs bailes ir milzīgas tiem vecākiem, kuru bērni nerunā, nevar pastāstīt, parādīt, kas sāp. Jā, mums no vienas puses ir šī smalkā saikne, bet tā nav nepārprotama. Tā ir sāpīgākā tēma – bailes kaut ko nepamanīt, reaģēt pārāk vēlu.
Tikai īpašo vajadzību bērnu vecāki viens otru spēs izjust. Tādēļ ir tik svarīgi tikties….
Tas ir ļoti svarīgi! Mums reiz – pirms pandēmijas – bija tādas Princešu nometnes, kurās tikās mammas, kuras audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. Ir ļoti žēl, ka tagad šādas nometnes vairs nenotiek, jo tās deva milzīgu spēku, enerģiju, ticību saviem spēkiem! Mēs tur tikāmies, dalījāmies savās pārdomās, pārdzīvojumos. Kontakts ar šīm mammām man ir vēl joprojām. Jo ar citām draudzenēm, kuras audzina tipiskos bērnus, es nevarēšu izrunāt to sāpi par Oto.
Reiz kādā publiskā pasākumā tu teici, ka reiz pamodies un izlēmi, ka ar Oto smaidīsiet par spīti visam!
Mēs varam būt laimīgi šeit un tagad. Tās problēmas ir un vienmēr būs. Viņas nekur neliksies. Patiesībā smaids ļoti daudz ko dod. Kad es studēju neviens nezināja, ka man ir īpašais bērns. Daudzi par to uzzināja tikai, kad mums bija pēc izlaiduma tusiņš. Neviens nesaprata, kā es to visu varēju noslēpt. Bet es taču neslēpu! Es vienkārši aizgāju uz skolu un tur relaksējos no tām grūtībām, kas man bija mājās. Man skolā bija citas lietas darāmas. Man tā bija īsta atpūta, jo varēju pārslēgties.
Un tagad tu jau divus gadus esi darba attiecībās. Tas tev arī ļauj pārslēgties no mājas dzīves?
Jā, iepriekš es neredzēju iespējas strādāt. Tad tā salikās apstākļi, un man kā no debesīm nokrita iespēja strādāt farmācijā un būt ļoti daudz pie automašīnas stūres. Es braucu, vēroju dabu, vēroju gadalaikus, cilvēkus, mājas, pilsētas… Es padziedu, paklausos mūziku. Es satieku cilvēkus, aprunājos par darba jautājumiem, un man nav laika domāt par grūtībām.
Mammām, kuras audzina bērnus ar īpašām vajadzībām ir jāatrod sev laiku. Nevar visu sevi atdot bērnam, jo tas ir uz ilgu. Kaut vai pusstundu dienā ir jāatrod sev. Tas ir svarīgi arī tādēļ, ka ir sevi jāsaudzē. Jo vairāk par sevi parūpēsimies, jo ilgāk vecumdienās varēsim rūpēties par saviem bērniem.
Ja nevar saņemties parūpēties par sevi sev pašai, tad vismaz jāparūpējas par sevi – lai bērnam ilgāk tiek rūpes?
Jā! Jo, kurš tad rūpēsies par mūsu bērniem, ja vien ne mēs paši! Un lai kā kāds mums palīdzētu, atbalstītu, tik un tā tas galvenais smagums mums pašiem nesams.
Oto tev ir pirmais bērns, bet pēc astoņiem gadiem pasaulē nāca tavs otrs bērns – Hārdijs. Turklāt tu tiki iedrošināta no ārsta puses – nekavēties…
Foršā dakterīte Vilciņa, kad Oto bija vēl pavisam maziņš, teica – tev vajag otru bērnu, nav ko gaidīt! Es ļoti nobrīnījos, kā man var to teikt, ja man ir grūtības ar Oto veselību, un tagad uzreiz vēl domāt par nākamo bērnu… Tolaik nesapratu. Bet tagad es saprotu, kādēļ tas ir nepieciešams!
Kādēļ?
Jo tas iedod lielu stimulu vecākiem! Tas dod spēku! Tu neesi tikai grūtībās, bet tavā dzīvē straujiem soļiem notiek vēl vairāk labā. Oto absolūti pārvērtās līdz ar Hārdija piedzimšanu! Viņš atplauka! Visa gaisotne mājās mainījās. Es nodomāju – kādēļ gan manā dzīvē agrāk neienāca otrs bērns?
Mēdz runāt par to, ka līdzās blakus augošajiem bērniem ar īpašām vajadzībām, tipiskie bērni daudz ko zaudējot…
Es, manuprāt, diezgan daudz no sevis atdodu Hārdijam. Protams, viņš ir greizsirdīgs uz Oto, jo viņam tiešām ir jāvelta daudz laika un rūpju.
Tagad Hārdijs arvien vairāk man palīdz. Es viņam saku – tu tak man jau liels esi izaudzis, varbūt tu varētu Oto vakaros aizvest uz gultu? Un viņš man atbild: “Jā, es varu. Bet ja es to vienu reizi izdarīšu, tad tu man to visu laiku prasīsi!” Bet es teicu, ka rūpes par brāli nevēlos viņam uzvelt…
Hārdijs vienmēr pievērš uzmanību cilvēkiem ratiņkrēsla. Vienmēr palīdzēs atvērt durvis. Palaidīs visur pa priekšu cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Hārdijs ir ļoti izpalīdzīgs skolā. Ja kādam draugam kaut kas notiks, viņš noteikti palīdzēs, nepadomājot par sevi. Tā viņš arī parasti iekuļas ‘ziepēs’.
Tu jau esi minējusi, ka Hārdijam tagad pusaudža posms, un ir tomēr dažreiz neērti par īpašo brāli…
Bērnudārzā Hārdijs stūma brāli ratiņrēslā, un tā nemaz nebija viņam problēma. Kad sākās skola, bērni viņam kaut ko pateica… Es nezinu ko, bet Hārdijs noslēdzās. Bērni vienkārši nesaprot, par ko viņi runā, joko, smejas… Viņi pasaka ļaunu joku, bet Hārdijam tas ir ļoti sāpīgi.
Vienā reizē tas bija ļoti skaidri redzams. Hārdijs uzstājās ar kori baznīcā. Es paņēmu līdzi Oto, jo viņam ļoti patīk mūzika. Citi bērni rādīja uz Oto ar pirkstu. Es redzēju, ka Hārdijam bija neērti nākt pie mums klāt. Tikai māja pa gabalu. Vēlāk teica – es jau zinu, ka skolā man atkal kaut ko teiks, atkal kaut kas būs…
Kā ir pašai? Vai kādreiz ir bijis neērti?
Sāpe bija liela. Man nepatika, ka viņš bļāva kafejnīcās, kad bija ēšanas laiks. Es tik ļoti gribēju pavadīt laiku kā citi. Bet visi skatījās. Man bija ļoti grūti emocionāli tikt ar šādām situācijām galā. Es trīcēju, drebēju… Kad Oto pienāca pusaudžu vecums, kaut kas mainījās. Viņš palika komunikablāks. Tagad man ir pilnīgi vienalga. Vienalga, ja kāds ko saka vai skatās. Bet agrāk man bija neērti pat invalīda zīmi mašīnā iekarināt. Tagad es esmu izaugusi, un man ir citu viedoklis ir vienaldzīgs. Bet tas nāca ar gadiem.
Ko tu gribētu pateikt Ilzei, kura reiz uzzināja, ka viņai ir bērns ar īpašām vajadzībām?
Kā jānotiek, tā notiks. Dievs tā bija lēmis. Un es nevaru teikt, ka tā ir mana nelaime. Nekādā gadījumā! Bērns mani ir ļoti mainījis! Es esmu absolūti citādāks cilvēks. Ja toreiz es biju meitene, kura augusi siltumnīcas režīmā, tad tagad man ir tāda dzīves pieredze, ka es domāju – es varu visu!
Kas ir tas labais, ko labu Oto i ienesis šajā pasaulē?
Vispirms viņš manu pasauli ir padarījis daudz labāku! Viņš ir ļoti mani mainījis! Viņš ir attīrījis manu dzīvi no tiem cilvēkiem, kuriem nevajadzēja būt man blakus. Savam tēvam gan laikam viņam neizdevās neko mainīt… Man ļoti sāpīgi par šo runāt…
Es būtu ļoti priecīga, ja viņš saprastu, ka Oto ir tik ļoti foršs! Oto ir ļoti jauks. Īsts mīļumiņš!
Intervijas autore – Elīna Bataraga.
