Vingru ģimenē aug trīs bērni – divi dēli un meita. Dēli ir 8 un 13 gadus veci, bet meitai – Kristīnei Odrijai nupat palika 6 gadi. Šoreiz galvenokārt runāsim par Kristīni Odriju, kura ir bērns ar īpašām vajadzībām, turklāt ģimenē tika adoptēta 2 gadu un 7 mēnešu vecumā.
Kristīne Odrija ir neaprakstāmi enerģiska, smaidīga un pozitīva meitene, kura arīdzan ir labdarības akcijas “Eņģeļi pār Latviju” vēstnese. Un ne velti, jo mazajai meiteni ar žilbinošo smaidu un brīnišķīgo mammu televizora ekrānos izdevās sakustināt ne vienu vien skatītāja sirdi.
Kā Kristīne nonāca jūsu ģimenē?
Mums ir divi bioloģiskie dēli, un mēs gribējām meitiņu. Es sapratu, ka pati es vairs negribu iznēsāt bērnu, jo ar dēliem tas bija ļoti smagi, grūti. Tā mēs nonācām pie domas par adopciju. Mums nebija svarīga matu krāsa, acu krāsa… Galvenais, ka gribam meitenīti vecumā no 9 mēnešiem līdz 2 gadiņiem. Uz mazu bēbi cerēt nemaz nevar…
Ilgi mums nekas nenāca. Bet tad atnāca Kristīne. Informāciju par viņu izsūtīja visiem vecākiem, kuri bija gatavi pieņemt bērniņu ar speciālām vajadzībām. Mēs pēc tiem papīriem, redzējām, ka viņai intelektuāli viss ir kārtībā. Ir tikai kustību traucējumi, un vēl visādi sīkumi. Nolēmām braukt apskatīt. Mēs bijām septītie rindā. Teica, ka mums diez vai sanāks. Bet pēc pāris mēnešiem mums zvana un saka, ka varam braukt un apciemot.
Tad Kristīnei bija 2 gadi un 6 mēneši. Mums vajadzēja no jauna kārtot visus papīrus, lai varam apciemot. Ātri sakārtojām, aizbraucām un uzreiz iemīlējāmies. Domājām un cerējām, ka mums viss sanāks, un ka gan jau viņa staigās!
Cik ilgi Kristīne bija bērnu namā?
Kad viņa piedzima tad tika atstāta, un visu laiku ir bijusi ‘Pļavniekos’. Cik vēl arī pa slimnīcu ir dzīvojusi, visus tos operāciju posmus… Mūsu ģimenē viņa ienāca, kad bija 2 gadus un 7 mēnešus veca. Viņa kārtīgi nerunāja, staigāja ar staigulīti.
Kāda bija Kristīne, kad viņu pirmo reizi satikāt?
Mums atsūtīja sākumā bildīti, mēs uzreiz iemīlējāmies. Viņa tāda smaidīga… Pirmais, protams bija tas raksturīgais izskats… Viņi bija tāda pelēka, kā jau visi šie bērni. Likās, ka ar tādu milzīgu galvu. Viņos ir kaut kas tāds neparasts, visiem kaut kas kopīgs. Kaut kas, kas vienā brīdī atgrūž. Bet pirmais mums bija tas klikšķis!
Kad ar vīru braucām mājās, mašīnā bija ļoti liels klusums. Mums teica, ka lēmumu varam pieņemt pēc divām nedēļām, vai varam pagarināt to termiņu… Bet sapratām, ka mēs jau tā esam bijuši septītie rindā, kas braukuši skatītes. Un viņai uz ģimeni paliek arvien mazāk iespēju. Sapratām, ka mums ir jāizlemj. Un ja izlemjam, ka jā, tad kādi ir nākamie soļi. Mēs sapratām, ka jā, gribam…
Bet tas pirmais iespaids bija tāds bikls… Bija neziņa. Bet iemīlēšanās bija uzreiz.
2 gadi un 7 mēneši ir ļoti ilgs laiks, un noteikti atstāj paliekošas sekas…
Ja dzīvē viss būtu ātrāk noticis, un jau no mazotnes viņa būtu ģimenē, viss būtu bijis krietni vieglāk un citādāk. Jo bērns ģimenē ienāk jau ar diezgan lielu raksturu. Viņa ir pati par sevi, viņa nemāk būtu vāja. Cik mums operācijas jau ir bijušas, viņa ir pacietīga, stipra. Reizēm gribas, lai viņa ir vājāka, lai pakļaujas mammai, bet viņa ar to savu raksturiņu…
Tā noteikti viņai ir bijusi svarīga izdzīvošanas taktika.
Jā, nu tas ir tas.. Es gribētu vairāk to maigumu. Viņa ir tāds viesulītis, kas izkomandēs visus, kurus vajag.
Grūti dzīvot ar tik spēcīgu bērnu?
Es pati par sevi esmu diezgan stingra mamma. Viņai arī gribas būt valdonīgai. Bet divas sievietes ģimenē nevar valdīt (smejas). Un grūtākais ir pat ne tā veselība, bet tieši tas raksturiņš, kuru nevar salauzt. Bet nu jau lēnām sāk veidoties pakļāvīgāka, un gan jau lēnām sanāks.
Tik stiprs raksturs nes arī ko labu?
Ja braucam pie ārstiem, viņa zina, ka mamma tur neko nelemj. Viņa zina, ka ir ārsti ar kuriem var – hi hi hī ha ha hā – piemēram pie Dr. Salmiņa [Red. piez. – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas traumatologs – ortopēds]. Viņa zina, ka viņš vienmēr ar viņu jokosies, ar viņu var pļurkstēt. Neiroķirurgs mums ir stigrs, tad viņa sēž un bailīgi skatās. Kristīne ļoti labi jūt cilvēkus – ar kuriem varēs, ar kuriem nevarēs izgrozīties. Un ja varēs, tad viņa kaut kādā veidā panāks savu. Pie vingrošanas speciālistiem kaut kā grūtāk iet, bet mājās viņa zina, ka mamma būs neatlaidīga, un vingrinājumus būs jāizpilda.
Kādas ir Kristīnes veselības grūtības?
Pamatā ir spina bifida [Red.piez. – plaisa mugurkaulā ar nepilnīgu muguras smadzeņu attīstību], hidrocefālija [Red.piez. – smadzeņu šķidruma daudzuma palielināšanās galvaskausa dobumā], kam nepieciešams šunts šķidruma izvadīšanai un jāveic katetrizāciju [Red.piez. – ārstnieciska un diagnostiska procedūra, ko izdara, orgānu dobumos vai asinsvados ievadot katetru].
Vai jūs nenobiedēja kustību traucējumi?
Es pirms tam strādāju dārziņā bērniem ar specialām vajadzībām. Arī mans brālēns bija autists. Man kaut kādas īpašas sajūtas par bērniem ar speciālām vajadzībām nebija. Vīrs pirms 15 gadiem būtu noteikti pateicis nē. Viņš bija uz ‘jūs’ ar tādiem bērniem. Bet man viņi bija ikdiena. Tādēļ es no kustību traucējumiem nebaidījos. Vairāk es uztraucos par to, ka būs jāveic katetrizāciju – kas tas ir, kā to jādara. Tas mani visvairāk satrauca. Bet es zināju – pat ja staigās ar staiguli, lai staigā! Mēs arī pa ielu staigājām, cilvēki skatījās. Tas mani vispār nebiedēja. Es domāju – cik nu varēsim, tik daudz arī darīsim ar to iešanu. Bet tagad viņa ļoti labi iet. Esam uz pareizā ceļa.
Gaidas un realitāte. Kas pārsteidza?
Kad mums jau bija zināms, ka mēs gribam adoptēt Kristīni… Psiholoģīte arī teica, ka mums ir jāizplāno tagad un uzreiz, kā tas bērns iegulsies ģimenē. Kas būs ar dārziņu, ar mūsu ikdienu. Un mēs kaut kā dabīgi to visu sakārtojām. Protams, sākumā bija grūti. Bija jāsakārto bērnudārza jautājumus, paralēli man bija darbs, bija jāņem zilās lapas [Red.piez. – darbnespējas jeb slimības lapas]. Bet kaut kā mums viegli, raiti aizgāja. Protams, mums bija arī tā ‘pēcdzemdību’ depresija (smejas). Puiši arī māsu labi pieņēma. Tīnim gan tagad ir tā, ka viņš grib klusumu, bet māsa nevar izturēt… Sākumā vidējais brālis nelaida klāt māsu, bet tad vairāk lielais brālis laida klāt. Tagad ir otrādāk. Vecumposmi ir atšķirīgi.
Labi, ka brāļi uz maiņām distancējas.
Kristīne ir ar raksturiņu. Puiši bieži vien saka – nekomandierē, tu neesi mums nekāda mamma! Un brāļi jau zina, kāds Kristīnei raksturs. Kad kāds atbrauc ciemos, tad viņa tāda baigi mīļā paliek, un brāļi skatās un saka – aha, aktrise!
Kā jūs visi kopā pavadāt laiku?
Ir lietas, ko mēs darām kopā, ir ko darām atsevišķi. Ir lietas, ko mēs ar māsu nevaram darīt. Teiksim, mēs nevaram ar viņu baigi pa dabas takām pastaigāt. Ir lietas, ko es ar Kristīni darām individuāli – kādas spēlītes paspēlējam, kaut kādas ģimeniskās lietas padarām. Bet spēles spēlēt mēs ilgi nevaram, jo sākam kašķēties. Mēs ejam kopā ārā, uz kartupeļu talku braucām. Nu, tādas lietas. Parastās. Kā jau visas normālās ģimenes.
Pieļauju, ka agrāk jums bija lielāka brīvība, izvēloties fiziskas aktivitātes. Tagad, droši vien, vairāk jāplāno došanos ārpus mājām.
Jā, nu tad bija citādāk. Mēs zinājām, ka ar puišiem vienmēr varam tikt visur. Tagad mēs skatāmies, kur varam, kur nevaram. Uz jūru mums ir sarežģītāk aizbraukt, bet mēs to tik un tā darām. Ir tādas lietas, ko ir vairāk jāplāno. Pieņemsim, ja ir dubļi, tad viņai būs grūti staigāt, viņa var nogāzties.
Kristīnei pa šiem gadiem, esot jūsu ģimenē, ir veiktas vairākas operācijas. Vai jau sākotnēji zinājāt, ka tā būs?
Zinājām, ka kaut kas no tā visa būs. Kad tev ir jābrauc, tad tev ir jābrauc! Protams, nepatīk būt prom no mājām, jo ir arī visādi citādi mājas pienākumi. Bet ir jāpieņem, ka ir jādara un viss. Tas ir bērnam vajadzīgs. Un tavas intereses – vai tu to gribi, vai negribi, vairs neinteresē. Ja ir iespēja ko izdarīt tuvāk mājām, tad to izmantojam, ja nē – tad braucam uz Rīgu.
Kas ir bijis grūtākais Kristīnes ārstniecības procesā?
Man liekas, ka grūtākais bija, kad Kristīnei no staigāšanas parādījās čūla. Mums vēl tad nebija ortožu. Kamēr sakārtojām visus papīrus… Bija ļoti grūti. Kristīnei bija čūla, man bija jāstrādā, Kristīnes skolotājas bubināja, ka tur atkal ir ‘vaļā’. Bija ļoti smagi, jo dziedējām, bet nekas nepalīdzēja.
Tas ir diezgan raksturīgi bērnu nama bērniem, ka rētas var gadiem ilgi nedzīt, vai atkal un atkal aktualizēties.
Jā. Un reizēm arī fizioterapeite bērnudārzā teica – nu, cik tad var – tikko noteipo un jau atkal… It kā likās, ka visiem speciālistiem ir jābūt kā vienai komandai, bet katrs kaut ko citu runāja. Tas bija tāds posms, kuram vienkārši bija jāiziet cauri. Mēs tad arī sapratām, kuri ir mūsu ārsti, kuras ir mūsu vietas, kurās jāvēršas. Citādāk bija baigais mudžeklis. Bet tagad mēs esam atraduši savus cilvēkus, un mums ir daudz vieglāk.
Vai piedzīvojāt to sākuma posmu, kad medicīnas jautājumos skrējāt uz visām debesu pusēm?
Gandrīz vai tā bija. Mums, piemēram, teica – jums ir jātiek “Pogā” [Red. piez. – rehabilitācijas centrs “Poga”]. Bet es nekad uz tādām vietām neesmu bijusi. Es zinu, ka ir klepus un iesnas. Atveru “Pogas” mājaslapu un ieraugu cenas… Nu, mēs to nevaram atļauties! Bet neviens nepasaka tos solīšus – ka var aiziet uz konsultāciju, ka var saņemt atbalstu no ziedotājiem. Mēs izgājām visus tos norādītos ceļus un tad nāca raudiens, bija grūti… Bet ir jāsaņemas, jādara, jāvar! Ja nesanāk, tad jāver durvis ciet, un jāiet pie nākamajām.
Tev nācās pamest bērnudārza audzinātājas darbu. Kādēļ?
Es aizgāju no darba, jo ar vīru sapratām, ka strādāt un vingrot ar bērnu, izvizināt viņu, nevarēsim.
Kā tu juties par to, ka tev bija jāpamet darbu?
Bija ļoti grūti… Tas bija mans sirdsdarbs, man ļoti patika. Es domāju, varbūt varētu atgriezties, bet tikai uz pusslodzi mani vairs negribēs ņemt. Un ja kāda kolēģe saslimt, tad ir jāstrādā no rīta līdz vakaram, un pēc tam jābrauc mājās, jāvingro ar bērnu. Vēl ir arī divi citi bērni – skolnieki, un suns mājās, un vakariņas jāpagatavo… Es sapratu, ka es izdegšu. Tāda mamma arī nevienam nebūs vajadzīga. Kamēr mēs kaut kā finansiāli varam šo visu pavilkt, tad šo visu arī darām. Bet kad sapratīsim, ka nevaram vairs tā, tad domāsim citus variantus.
To, ka vajadzēs pamest darba, tu sākumā nebiji paredzējusi, vai ne?
Nē, es nebiju par šo domājusi… Es domāju, ka mēs visu varēsim savienot. Tagad, kad Kristīne ļoti strauji aug un daudz kustās, ir arī daudz jāvingro. Visu laiku visu jāuzmana. Un tā diena tik ātri paiet! Es domāju, varbūt es šo visu varēšu savienot ar mazo biznesiņu – adīt un pārdot, bet (smejas)… Tas aizgāja nekurienē.
Vai tavai aiziešanai no darba ir arī kādi bonusi?
Es tagad daudz labāk saprotu tās mammas, kurām ir īpašie bērniņi. Tām, kurām ir vēl grūtāk nekā man. Kurām bērni ir pie sistēmām un uz maiņām naktī ceļas, uzmana… Es saprotu, ka klepus un iesnas ir pupu mizas. Kad mums puišiem bija klepus un iesnas, likās – ak dievs, ko lai dara, atkal zilā lapa! Tagad es daudz vienkāršāk uztveru citas lietas.
Un tā tās vērtības mainās…
Jā, protams! Tad bija citādāk. Mums bija tāda normāla ģimene, kad pie ārsta braucām nosvērties, nomērīties. Tagad ir citādāk. Citādāk saprotu veselības nozīmi, jo katru reizi kaut kas var būt citādāk. Kristīnei ir arī šuntiņš galvā [Red.piez. – šunta sistēmu – liekais smadzeņu šķidrums pa šuntu tiek nogādāts kādā citā ķermeņa daļā, no kuras uzsūcas asinsritē]. Kaut kas vienmēr var atgadīties vai iekaist. Es tagad novērtēju veselību – ne tikai Kristīnei, bet arī sev un pārējiem. Un bērniem mamma un tētis vēl būs vajadzīgi ilgi – par sevi ir jārūpējas!
Kādas ir nākotnes prognozes attiecībā uz Kristīnes staigāšanu?
Mums pašlaik ir fizioterapija, baseins, masāžas. Visu laiku ir konsultācijas pie ortopēda. Rehabilitācija mums notiek “Pogā”. Ir jāturpina iet pie speciālistiem. Ko viņi saka, to arī darīsim. Nevar atslābt. Visu laiku ir jābūt speciālistu redzeslokā.
Jūtu, ka centies nerunāt pa prognozēm.
Vingrošanā mums tika teikts – tu vari vingrināt kājas un sānu muskuļus, bet ja mēnesi nepievērsīsi uzmanību mugurai, kaut kas atkal var pasliktināties. Mēs neko neplānojam, sekojam visam līdzi, un gan jau būs labi. Saprotu, ka nevarēsim sasniegt tos mērķus, ko gribētu, bet darīsim, cik varēs uzlabot. Galvenais, lai tā veselība ir vismaz tik laba, cik ir.
Kad vecāki uzzina, ka ir piedzims vai jau ir piedzimis bērns ar īpašām vajadzībām, tas tiek ļoti smagi uztverts. Savukārt jūs esat apzināti pieņēmuši lēmumu, ka jūsu ģimenē būs bērns ar īpašām vajadzībām. Kā tev šķiet, vai jūsu situācijā īpašās vajadzības ir vieglāk panesamas?
Iespējams, ir vieglāk, ja uzreiz redzi slimības vēsturi. Mēs uzreiz pieņēmām, ka tā tas ir un viss. Bet ir liets, ko nevarēs paredzēt. Teiksim, ar to aparātiņu galvā visādi var gadīties. Vai katetrizācijā var kāds mikrobiņš gadīties. Man šķiet, ka arī, kad piedzimst īpašs bērniņš, ir grūti, bet ir jāpieņem. Jāpieņem un jāiet solīti pa solītim uz priekšu! Jāapmeklē vienu, otru speciālistu. Ar laiku jāaprod, un tad var iemācīties ar to sadzīvot. Bet ir jāaprod. Kā ir, tā ir, un šis bērns nekad nebūs kā citi.
Gan uzņemot bērnu, gan dzemdējot bērnu ar īpašām vajadzībām, parasti nākas pamanīt, ka teju ikkatrs iziet cauri nolieguma posmam. Tam posmam, kurā gribas ticēt, ka viss ir atrisināms, labojams, bet vajag tik vēl vienu solīti spert….
Tāds laikam man nav bijis. Iespējams, jo es strādāju ar bērniem ar īpašām vajadzībām, un es redzēju, cik tas ir grūti, un cik daudzi paliek tajā stagnācijas posmā, kad nekas nemainās.
Vai darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām pamanīji, kas veicina bērnu labo pašsajūtu un dod viņiem entuziasmu dzīvē?
Man liekas, ka galvenais ir pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir. Es vēroju dažās ārzemju mājaslapās, kā vecāki priecājas par saviem īpašajiem bērniem! Priecājas par katru bērna kustību, pat ja tā nav tik taisna, stabila kā vēlētos. Ja bērns nogāzīsies, tad visi to visu uztvers ar smaidu un prieku. Bet mums… Bērns paies ar šķību gaitu, mēs nokritizēsim – ej smuki, liec kājas smuki! Mēs kaut kā mēģinām visu laiku izpatikt citiem. Gribam, lai mūsu bērns būtu tāds pats kā visi citi. Saprotam, ka nebūs, bet nevaram to pieņemt. Mēs aizmirstam papriecāties par tām lietām, ko bērns spēj izdarīt.
Man personīgi ir tieši tas pats. Ejam pastaigāties, un es visu laiku atgādinu – kājas, rokas, mugura taisna! Tad es aizdomājos – varbūt lai viņa vienkārši iet kā var un pabauda putnu dziesmas. Kaut kā nemākam…
Es arī domāju, ka ārsti arī ne vienmēr māk papriecāties par bērniem. Nesaka – wow, cik tev ir foršs bērns! Bet tā vietā – viņam ir tas, tas un tas. Akcents tiek likts uz trūkumiem. Bet, ja ārsts teiktu, ka bērns ir kolosāls un runātu vispirms par to, kas sanāk, tad arī vecākiem būtu vieglāk!
Ārsti ar savu pozitīvo nostāju varētu celt vecākus…
Ir tādi, kas uzreiz noliek pie vietas – vajag darīt to, un iet šeit… Bet ja pateiktu – cik jums kolosāls bērns, tad ap sirdi paliek daudz vieglāk. Tātad viss nav nemaz tik slikti, ir arī kas labs!
Kad līdzcilvēkiem paziņojāt par savu lēmumu adoptēt bērnu, kāda bija attieksme?
Mēs runājām par to, ka gatavojamies un, ka būs bērns. Vecāki mūs ļoti atbalstīja, un viss bija labi līdz brīdim, kad pateicām, ka bērns būs ar speciālām vajadzībām. Ome un mamma teica – nu, neko, kā būs, tā būs. Bet bija arī draugs, kas teica – kam jums to vajag, liekas problēmas… Jo, protams, dzīvē vieglāk nepaliks. Bija tie jautājumi – kam to vajag?
Kad bērns jau ienāca ģimenē, kad bija visādas problēmas, kad sākums bija ļoti grūts, tad bija tie komentāri – bet jūs paši gribējāt!
Bet zināšana šo procesu nepadara vieglāku, vai ne?
Jā… Un es domāju, ja uzreiz piedzimst tāds bērniņš – ko tad tu teiktu? Jo kad bērns ir vēderā, neviens nezina, kā būs.
Bet tuvākie pārsvarā pieņēma mūsu lēmumu. Neviens nebija pret, bet komentāri reizēm bija.
Vai esi sapratusi šo komentāru motivāciju?
Es pat nezinu… Mums pašiem bija vienalga, ko kāds domāja. Tas bija mūsu lēmums. Tā bija mūsu ģimenes nostāja. Puiši bija ar mieru, pirms tam braucām iepazīties ar māsu. Ja viņiem nebūtu veidojies kontakts, varbūt viss būtu veidojies citādāk. Un ko tie pārējie domāja, mūs vairs neinteresēja.
Ko tev nozīmē īpašās vajadzības?
Tas nav nekas viegls. Un noteikti ir jārūda savu raksturu, jo nevienā brīdī nevar atslābt. Nav tāda – ai, es negribu šodien neko darīt! Mammai un tētim šādiem bērniem ir jābūt ļoti stipriem. Vienam otru ir visu laiku jābalsta. Ja abi salūzt, un nekā nav, tad arī tam bērnam nav vairs iespēju augt veselīgi.
Kā tu un tavs vīrs viens otru atbalstāt?
Dakteri, vizītes tas ir uz manīm. Ja tā ir Rīga, tad vīrs ved. Jo es pati ar mašīnu tajā trakumā nebrauktu. Dzīvojam ārpus pilsētas, mums te ir dubļi, un bieži uz slimnīcu gājām ar ratiem. Lai atvieglotu dzīvi, noliku tiesības. Bet vīrs mani ļoti atbalsta! Viņš nevingros ar Kristīni, nestaigās pa masāžām un citiem ārstiem, bet visur kur ir jāaizved, tur aizvedīs. Ja mani ir grūti, un es paraudu, tad, protams, viņš mani stiprina. Bet tas lielākais ir uz maniem pleciem. Vīrs man tā kā reizēm iedod tos ritentiņus zem kājām, lai ir vieglāk.
Kas vēl tevi stiprina?
Protams, paši bērni. Mums ir māja, mēs nedzīvojam dzīvoklī. Mēs tagad dzīvojam šaurībā -pagaidu mājiņā, jo top lielā māja. Te varu iziet dārzā parušināties. Vai varu piesēsties un paadīt pāris rindas. Tas ļoti nomierina. Varu kādam bērniņam uzadīt, noziedot zeķītes. Tas liek justies labi. Jo mums ļoti svarīgi ir arī dot, kaut ko labu arī citiem dāvāt.
Ko tu varētu ieteikt citiem vecākiem viņu pašsajūtas uzlabošanai un ticībai labai nākotnei?
Katram ir kaut ko jāatrod sev. Ja būs tikai bērni un bērnu vajadzības, tad noteikti nekas nevirzīsies uz priekšu. Noteikti vajag izdomāt kaut ko jaunu. Katram vajag kaut ko sev atklāt – sporta zāli, adīšanu, vai jebko, kas ļaus augt. Vajag veltīt kādu stundiņu kādam vebināram vai kaut kam tādam – ir jāaug. Jo ja ir tikai bērni un ģimene, tad tiešām diezgan ātri var traks palikt. Piemēram, es tagad iegādājos kokli. Izlēmu, ka mācīšos koklēt.
Ja nav iespējas tikt prom no mājām, tad kaut ko jādomā, ko darīt mājās. Kristīne visu laiku ir mājās vīrusu dēļ, uz bērnudārzu viņa šobrīd neiet. Tad vēl jāsēž karantīnā… Tad man ir tikai māja un bērni. Visiem mūsu mājās visu laiku ir kaut kas vajadzīgs, mamma ir vajadzīga visu laiku. Sapratu, ka man vajag izdomāt kaut ko sev.
Kāda ir medicīnas un izglītības sistēmas attieksme pret jūsu ģimeni, pret Kristīnes īpašajām vajadzībām?
Sākumā bija diezgan grūti, jo kad tikko sākām iet uz ārstu vizītēm, pirmais bija – ko tad jūs te tikai tagad esat atnākuši? Apmēram – ko jūs gribat, ja bērns jau ir liels, un tikai tagad gribat kaut ko uzlabot! Tad es sāku stāstīt, ka esam tikai tagad pieņēmuši bērnu, ka mums ir adaptēts bērns. Tad tā attieksme mainījās
Bet pārsvarā ir bijusi laba attieksme. Vēl, protams, tas, ka speciālisti vienmēr kaut kur sūta tālāk. Pat ja saka, ka tur ir ļoti labi, bet redzu, ka tas nav sirdsdarbs… Ja nav vēlēšanās patiešām palīdzēt bērnam, tad mēs ejam citur.
Bērnudārzā Kristīnei patika un patiktu, ja vēl ietu…
Kā Kristīnes ienākšana ģimenē ir mainījusi tevi?
Es kādā brīdī arī sabruku. Bet šis viss mani ir padarījis stiprāku, nekā es biju. Ja agrāk varēju pārdzīvot par kaut kādām iesnām un citiem sīkumiem, tad tagad… Esmu palikusi stiprāka, neatlaidīgāka. Jo ja ir jādara, tad ir jādara – gribu to vai negribu. Ir lietas, ko jādara mērķtiecīgi, nevis – oi, nu gan jau kaut kad… Ar Kristīni man nav opcijas – ‘vēlāk’ vai ‘kaut kad’.
Kā Kristīnes ienākšana ģimenē ir mainījusi gaisotni?
Tad bija laikam lielāka harmonija. Jo Kristīne ar savu raksturu ir ienesusi tādas kā uguntiņas. Bet tas netraucē. Kādreiz uz ielas vai veikalā redzēju nepaklausīgus bērnus, nesapratu. Tagad es zinu, kā tas ir. Un viņa nav nepaklausīga, bet ar tādu īpašu raksturiņu.
Kāda ir starpība – strādāt ar bērniem ar īpašām vajadzībām, un dzīvot ar bērnu ar īpašām vajadzībām?
Starpība ir milzīga! Strādāt ar bērnu, tas tomēr ir vispirms darbs. Svarīgi, lai bērnam būtu labi, lai varētu pastāstīt vecākam par bērnu. Bet, kad tev ir bērns mājās, tu atbildi par visu un tu patiešām visu laiku esi viņam. Es gan domāju, ka mums galīgi nav smags gadījums…
Vai brāļi ir mainījušies līdz ar Kristīnes ienākšanu ģimenē?
ES domāju, ka ir… Kad tikko Kristīne ienāca ģimenē, man bija atvaļinājums, un viņi redzēja, cik man bija grūti. Es bieži raudāju, jo viņai bija caureja, un nevarēja saprast no kā, un pamperu paka aizgāja pa nedēļu. Reizēm viņi redzēja manu vājumu, un iespējams, tas bija slikti. Jo viņi, iespējams, saprata, ka māsa ir vainīga pie tā, ka mammai reizēm ir tik grūti. Tas, ka viņi redz, ka māsa ir arī maza spekulante… Iespējams, ka man vajadzēja vājuma brīžos novērsties, lai viņi neredz.
Varbūt šis ir arī licis dēliem uz tevi paskatīties citādāk?
Jā, viņi man palīdz. Arī, kad ejam pastaigāties… Esmu viņiem prasījusi, vai viņiem nav kauns par tādu māsu. Un nē, viņi neko tādu nejūt, un to arī var redzēt kad kaut kur ejam. Viņi arī nekad nesaka, ka viņiem nav māsas, vai viņa ir adoptēta māsa. Kristīne vienkārši ir māsa.
Kā tev šķiet, vai Kristīnē vēl arvien ‘dzīvo’ bērnu nams?
Ja ēšanas ziņā, tad noteikti nē. Viņa ir izvēlīga. Sākumā bija tā, ka bļodiņas vienmēr bija tukšas, tagad jau nepatīk šis un tas, un jau ir jāspiež ēst. Bet tās izdzīvošanas metodes vēl joprojām ir. Tas vēl ilgi būs, un iespējams, paliks uz visu dzīvi. Šie bērni ir tādi šerpāki laikam… Ir jau tāds dzīves rūdījums uzlikts. Ja puišiem būtu jābrauc uz slimnīcu un tur jāpaliek pa nakti, tad tas būtu pilnīgi citādāk uztverts. Kristīne to pieņems, būs pacietīga, mierīgi gulēs pēc operācijām, celsies mierīgi. Kristīne labi zina visu kārtību. Protams, mēs pirms tam arī visu pārrunājam, bet viņa to visu uztver ļoti mierīgi. Visas izmaiņas tiek uztvertas kā pašsaprotamas.
Kā Kristīne ir mainījusi pasauli uz labu?
Man Kristīne ir izaicinājums. Bet tad kad ejam pie ārstiem vai kaut kur citur, tad mums daudzi saka, cik mums ir brīnišķīgs bērns! Saka, ka viņa ir fantastiska, smaidīga! Ka viņa ir ļoti optimistiska! Kristīne nekad neteiks, ka viņai kaut kas sāp, lai gan viņai noteikti arī varētu pēc vingrošanas sāpēt muskuļi. Kristīnei ir tāds spridzeklīgs optimisms!
Kad dzirdu labus vārdus, tad man paliek daudz vieglāk, jo man ir ne tikai grūts bet arī ļoti foršs bērns! Lai gan Kristīnei dzīve ir grūta, viņā ir ļoti liels optimisms! Viņā ir tāda enerģija… Mēs čīkstam jau pie mazākajam grūtībām, bet Kristīne pat pie lielām reti kad pačīkst.
Intervijas autore – Elīna Bataraga.
