“Jā, iespējams viņa nekad nekļūs par, piemēram, žurnālisti, bet man tas nav svarīgi – man galvenais, lai meita izaug laimīga,” saka Evija. Viņas meitai Elīsijai drīz apritēs astoņi gadi, šogad viņa beidz pirmo klasīti. Trīs gadu vecumā Elīsijai tika diagnosticēti autiskā spektra traucējumi. Evija gan ar dzīvesprieka dzirksti acīs stāsta, ka tas nav pārāk ietekmējis nedz viņas, nedz ģimenes ikdienas gaita. “Mēs to vienkārši pieņēmām,” pavisam mierīgi nosaka Evija.
Lietainā pirmdienas rītā tiekamies ar Eviju klātienē. Pēc pandēmijā pavadītiem divarpus gadiem klātienes tikšanās liekas ļoti nepierastas, taču sarunu aizvadām ļoti nepiespiestā un vienkāršā gaisotnē. Par dzīvi un tās mestajiem izaicinājumiem Evija stāsta ļoti kareivīgi. Redzu, ka sievietei ir liels cīņasspars sirdī un vēl vairāk- lepnums par meitiņu. Viņa stāsta kā Elīsija augusi un attīstījusies, kā parādījusi savus mākslinieciskos talantus un gluži vienkārši kā ģimene aizvada savas ikdienas gaitas savās mājās Siguldā.
“Sākumā auga un attīstījās pavisam normāli,” skaidro Evija. Viņa norāda, ka ne grūtniecībā, ne dzemdībās nav bijis problēmu. Arī pirmos dzīves gadus ar meitiņu pavadījusi pilnīgi mierīgi. “Kad tev apkārt nav citu bērnu, tad varbūt uzreiz nepamani, ja kaut kas nav tā,” piebilst Evija. Viņa iezīmē ikdienišķas dzīves ainas, kuras šķiet visiem tik pazīstamas. Atskatoties tagad, viņa gan var iezīmēt atsevišķas lietas vai indikatorus, kas ar šā brīža zināšanām noteikti liktu uz lietām paraudzīties pavisam citādi.
Viņa atkal un atkal norāda, ka pašai nebija aizdomu, ka meitiņas attīstība nav tāda, kā lielākajai daļai bērnu. “Viņa sāka vēlāk runāt, bet es arī biju vēlā runātāja, tāpēc nepievērsu tam pārlieku lielu uzmanību,” atklāti stāsta Evija. Viņa pauž, ka aizdomas parādījušas, kad meitiņa sāka apmeklēt bērnudārzu, kur darbinieki norādīja, ka iespējams nepieciešams apmeklēt speciālistus. To arī nolēmusi darīt.
Tad viņa stāsta, kā kopā ar meitu gājusi pie dažādiem speciālistiem, ārstiem un terapeitiem, līdz trīs gadu vecumā Elīsijai tika uzstādīta diagnoze autiskā spektra traucējumi. Viņa bilst, ka process ir bijis diezgan ilgs un sarežģīts, jo pie speciālistiem nav tik viegli nemaz tikt. “Tās ir garas rindas, vismaz gadu uz priekšu, nemaz nerunājot, lai pie ģenētiķa tiktu,” izsakās Evija. Viņa to nesaka ne ar bezspēcības, ne izmisuma vai kādu citu sajūtu, kas varētu daudziem piemist šādā situācijā, bet gan ar tādu misijas sajūtu. Es redzu, ka viņa ir apņēmības pilna.
Evija norāda, ka pirms tam par autismu nebija ne lasījusi, ne arī īsti interesējusies. “Dzirdējusi, protams, biju, bet neko tādu pārāk specifisku,” viņa izsakās. Taču viņa nav ļāvusi noteiktajai diagnozei kaut kā mainīt viņas vai meitas dzīvi. “Tāpat ir dažādi posmi, tu redzi, kā bērns aug un attīstās,” skaidro Evija. Šeit viņa piebilst, ka, protams, ir vajadzīgs varbūt vairāk pacietības nekā ikdienā, taču nenolasu no viņas, ka dzīve būtu daudz citādāka nekā tā bija pirms tika noteikta diagnoze, vai pat par to, kādu viņa dzīvi bija iztēlojusies, kad meitiņa piedzima. “Tā arī man pašai tāda zināma skola ir,” viņa nosmej, uzsverot, ka kopā ar Elīsiju arī viņa mācās arvien jaunas lietas par sevi un par pasauli.
Dzīve viņai ir pavisam ikdienišķa un ne ar ko daudz neatšķiras no citiem. Es ar zināmu apbrīnu noraugos sievietē, kā viņa pavisam vienkārši un nepiespiesti runā par kaut ko, kas citam varētu šķist kā milzīgs pārbaudījums. Tā ir zināma spēka un vienlaicīgi miera sajūta, kas staro no viņas. Viņa ar nelielu smīnu, nosaka, ka domāja, ka būs stingrā mamma. “Neesmu tik stingra, bet esmu iemācījusies būt pacietīgāka,” piezīmē Evija.
Ne viss, protams, ir tik vienkārši kā gribētos cerēt. Viņa skaidro, kā Elīsiju pārveda uz specializēto bērnudārzu, jo vispārējā dārziņā meitiņai bija grūti. “Tur ar viņu strādāja individuāli un varēja redzēt, ka tas viņai ļoti palīdz,” bilst Evija. Bet viņa to neizceļ, kā kaut ko ievērības cienīgu. Redzu, ka tā ir vienkārša daļa no viņas ikdienas un viņas dzīves rituma. Par dzīves liktajiem pārbaudījumiem izsakās ļoti lakoniski: “Mēs to vienkārši pieņēmām.” No viņas arī nenolasu ne skumjas, ne melanholiju, neko tamlīdzīgu, bet vairāk tādu cerību un spēka apziņu par nākotni.
Tāpat Evija pauž, ka ir bijuši brīži, kad viņa Fpati jutusies emocionāli tuvu izdegšanai. “Ir svarīgi, lai vecāki atrod arī laiku sev,” viņa piebilst, norādot, ka reizēm rūpēs par bērnu, vecāki aizmirst par sevi. Tad ir vajadzīgs brīdis atelpai, tādā veidā iespējams palīdzēt gan sev, gan arī bērnam. Tāpat viņa stāsta, ka ikdienas grūtības reizēm saistītas ar, piemēram, došanos uz spēļu laukumu. “Tu nevienu brīdi nevari atslābt, visu laiku ir jāseko līdzi, ko viņa dara,” skaidro Evija.
Viņa ar lielu prieku un lepnumu stāsta par meitiņas mākslinieciskajiem talantiem. “To atklājām pavisam nejauši; neviens viņai to nebija mācījis vai rādījis,” ar aizrautību stāsta Evija. Elīsijai patīk daudz laika pavadīt ārpus mājas – dārzā -, un tur arī sākusi mākslinieciski izpausties. Viņa veido kompozīcijas no dažādiem materiāliem. Sākotnēji tās bija dārzā atrodamas dabas veltes, bet tagad Elīsija kopā ar mammu šādas kompozīcijas veido no dažnedažādām lietām, kas atrodamas mājās. Evija pat izveidojusi “Instagram” kontu, kurā noglabāt attēlus ar visiem meitas veikumiem.
Līdz ar meitas mākslinieciskajiem talantiem, Evija atklāja arī pavisam citu prizmu. “Tas gribasspēks un uzmanība, kas viņai piemīt,” skaidro Evija. Elīsija var nodoties mākslinieciskiem priekiem un veltīt tam pilnīgi visu savu uzmanību – pārlikt un pārbīdīt katru sīkāko detaļu, un neļaut nevienam citam iesaistīties radošajā procesā. “Viņa pati to visu dara un neļauj man kompozīcijai pieskarties,” ar platu smaidu novelk Evija.
Viņa runā par ikdienas dzīvi ar meitu, iesmej, ka Elīsijai nav bijis izteikts tā dēvētais ‘kāpēcīša’ periods jeb laiks, kad bērni pastiprināti interesējas par pasauli un uzdod visiem zināmo jautājumu “kāpēc”. Tas Elīsijai ir izpalicis un Evija ar smaidu nosaka, ka citiem teikusi, kad gribās, lai šādi jautājumi būtu. Taču no otras puses grūtības reizēm sagādā adaptēties meitas vajadzībām un viņas reakcijas. Tomēr var redzēt, ka viņa to nesaka ar rūgtumu vai kā citādi, bet gan ar zināmām pārdomām. Pati Evija vairākkārtīgi uzsver, ka, audzinot meitu, ir iemācījusies būt daudz pacietīgāka nekā pašai pirms tam šķitis.
Elīsija šobrīd apmeklē privātskolu Rīgā. Evija neiebilst vadāt meitu uz un no Siguldas, jo viņa ir pārliecināta, ka šajā skolā meita jūtas daudz labāk. “Mēs pat īsti nemeklējām citas iespējas, jo domājām, ka te viņai būs labāk,” skaidro Evija. Šogad Elīsija beidz pirmo klasi un pēc sarunas noprotu, ka skolā meitenītei sokas ļoti labi un nekādu problēmu neesot.
Vienlaikus Evija norāda, ka šo gadu laikā ir iemācījusies daudz jauna pati par sevi un par pasauli. Elīsija ir ļoti sociāla un viņa neieraujas sevī; viņai patīk komunicēt ar cilvēkiem un ar pasauli. “Pāris reizes pārrāpusies pāri žogam un gājusi ciemos pie kaimiņiem; tagad meklējam to vājo punktu žogā,” smejoties nosaka Evija. Viņa uzsver, ka meitai ir ļoti aktīva un tikai reizēm, ja atrodas ļoti lielā pūlī, var novērot tādu kā uztraukumu vai centienus distancēties no cilvēkiem. Taču kopskatā, jo vecāka meitiņa kļūst, jo vieglāk viņai sokas ar komunicēšanu ar cilvēkiem un mijiedarboties ar apkārtējiem kopumā.
Te gan Evija nosmej, ka reizēm viņai liekas, ka meita ir pat pārāk komunikabla un sociāla. Dodoties ārpus mājas Evijai ir jāpievērš pastiprināta uzmanība, jo reizēm Elīsija blēņojas. Tāpēc viņa norāda, ka ir jāapbruņojas ar dzelžainu gribu un pacietību, kā arī uzmanību.
Tāpat viņa pauž, ka arī pieejamais atbalsts ir pietiekošs. Kā vienu no iespējamām problēmām viņa norāda, piemēram, garās rindas pie ārstiem un speciālistiem, taču tajā pašā laikā viņa ir ļoti saprotoša pret to, jo apzinās, ka arī speciālisti ir tikai cilvēki, un viņiem ir savas robežas. Bet visādi citādi viņa uzskata, ka atbalsta apjoms ir pietiekošs un būtisku trūkumu tajā nav.
Turklāt, viņa ļoti labvēlīgi atsaucas uz dažādām nevalstiskajām iniciatīvām, kuras palīdz. Arī tās ir kā neatsverams atbalsts ikdienas dzīvē un gaitās, lai palīdzētu nodrošināt Elīsijai visu nepieciešamo, piemēram, ABA terapiju un daudz ko citu. Viņa gan bilst, ka uzlabot būtu iespējams dažādu pieejamo atbalsta veidu reklamēšanu. “Par ļoti daudziem atbalsta mehānismiem es nemaz nezināju, man tikai jautāja, kāpēc neesmu tam pieteikusies,” ar nelielu izbrīnu saka Evija. Tādējādi viņa uzskata, ka valsts varētu vismaz nedaudz vairāk resursu veltīt tam, lai stāstītu cilvēkiem par iespējām saņemt dažādus atbalsta mehānismus.
Sarunas noslēgumā Evija norāda, ka arī sabiedrībā būtu jāveicina izpratne par autismu un autiskā spektra traucējumiem. “Par to nerunā tik daudz, bet vajadzētu vairāk cilvēkiem skaidrot, kas tas ir un ko tas nozīmē,” ir pārliecināta Evija. Viņa gan nevar nosaukt vai atminēties ļoti negatīvu pieredzi, jo parasti cilvēki, kad tiem izskaidro, ka Elīsijai ir autiskā spektra traucējumi, ir ļoti saprotoši pret meitenīti. Viņa gan ir cerību pilna, ka par to runās arvien vairāk un sabiedrības izpratne arvien palielināsies.
