Viņa nav pasaku varone vai pārcilvēks; viņa ir parasta sieviete, kas neļaujas, lai dzīves liktie līkloči viņu salauztu. Vita kopā ar vīru audzina savu trešo atvasi – Madaru, kuram pavisam nesen tika noteikta diagnoze – autiskā spektra traucējumi (AST). Puikam nesen apritēja trīs gadi, taču pēc Vitas stāstītā noprotu, ka viņš ir pilns dzīvesprieka un mīlestības. “Es viņu tāpēc nemīlu mazāk, šķiet, ka tieši pretēji – vairāk viņu samīļoju un sabučoju,” saka Vita.
Vita ar ģimeni dzīvo Ventspilī. Mēs sazināmies, izmantojot visiem tik ļoti pierasto Zoom aplikāciju, tomēr tas nepadara mūsu sarunu mazāk īstu. Runājam gan par dzīves mestajiem izaicinājumiem, gan to pārvarēšanu, un galā secinām, ka ceļš, lai kāds tas būtu, ir jāturpina iet. Neviens cits to nedarīs tavā vietā. Taču no Vitas nenolasu vēlmi kaut ko savā dzīvē mainīt. Šķiet tieši pretēji, viņa ar lepnumu un aizrautību, brīžiem ar smaidu sejā un brīžiem asarām acīs, stāsta, kā dzīve ir iegrozījusies un ko tas viņai nozīmē personīgi.
Iesākam sarunu ar dzīves ainu iezīmēšanu pirms Madaram tika noteikti autiskā spektra traucējumi. “Viss bija pavisam normāli, man bija nelielas problēmas grūtniecības laikā, bet nekas pārāk nopietns,” skaidro Vita. Viņa stāsta, ka Madars ir ģimenes trešā atvase, vecākajam dēlam jau apritējuši 16, kamēr vidējai meitai – astoņi.
Madars piedzimis. Dzemdības bija mierīgas un nekādu komplikāciju neesot bijis. Viss šķitis kā ierasts un Madars audzis un attīstījies līdzīgi kā abi vecākie bērni. “Es esmu ļoti tramīga mamma pēc savas būtības,” ar smaidu novelk Vita. Lai gan Madaram nav bijušas acīmredzamas problēmas, viņa drošības labad apmeklēja vairākus speciālistus, lai tikai vēlreiz par to pārliecinātos.
“Un tad vienā vizītē speciālists noteica, ka ir aizdomas par autiskā spektra traucējumiem,” saka Vita. Ārsts norādījis, ka bērns neveido acu kontaktu un viņam ir stereotipiskas kustības. Vita gan sākotnēji meklēja aizbildinājumus, kāpēc tas tā ir, taču, atgriežoties mājās, sāka pievērst pastiprinātu uzmanību Madaram un nolēma, ka nepieciešams apmeklēt arī citus speciālistus.
“Tad sākās tāds riņķa dancis,” savu pieredzi raksturo Vita. Viņa atklāj, ka mēģinājusi pierakstīties pie dažādiem speciālistiem, taču rindas ir ļoti garas. “Rezultātā diagnozi uzstādīja pavisam nesen,” piemetina Vita. Viņa stāsta, kā kopā ar Madaru divus mēnešus dzīvojusi Rīgā, prom no pārējās ģimenes, jo Ventspilī nav pieejama ABA terapija, kas bērniem ar autismu ir tik ļoti vajadzīga. Kā apmeklējusi dažādus speciālistus un ārstus. Kā skatās, kā aug Madars.
Taču ceļš vēl ne tuvu nav noslēgumam. “Mēs vēl neesam tikuši līdz ģenētiķim. Tur jāgaida rindā vēl vismaz pusotru gadu,” skaidro Vita. Viņa norāda, ka apzinās vispārējo situāciju valstī ar veselības aprūpes speciālistiem, īpaši atsevišķās medicīnas jomās, tomēr tas viņu neaptur turpināt censties.
Vita gan atklāti stāsta, ka tas arī emocionāli nav viegli. “Kad izgājām divus intensīvos ABA terapijas kursus, mums teica, ka iet ļoti labi un vajadzētu vēl,” piebilst Vita. Taču viņa norāda, ka gan emocionāli, gan fiziski to būtu ļoti grūti paveikt, jo divus mēnešus atrasties prom no mājām nav viegli, tāpēc viņa atlikusi iespēju vēlreiz iet kursu, lai abi kopā ar Madaru varētu būt ar visu ģimeni.
Ģimenē viņiem valda saticība. “Neviens Madaru nesauc par īpašo bērniņu vai tamlīdzīgi,” norāda Vita, sakot, ka visa ģimene kopīgiem spēkiem rūpējas par Madaru un tas nav viņas vienas nopelns. “Man cilvēki ir teikuši, ka esmu stipra sieviete, bet es neesmu stipra – esmu tāda pati kā citas,” novelk Vita. Es tikai noraugos, kādā sirsnībā un pazemībā viņa to saka.
Pēc viņas stāstītā saprotu, ka visi ģimenes locekļi atbalsta cits citu un kopīgiem spēkiem balsta Madaru. “Līdz četru gadu vecumam viņam ir plastiskas smadzenītes un var vairāk iemācīt,” skaidro Vita. Tāpēc viņi aktīvi darbojas ar Madaru, lai palīdzētu viņam augt un attīstīties. Viņa strādā ar dēlu, māca viņam kā iepazīt sevi un pasauli. “Viņš pats to neiemācīsies, bet es viņam to varu iemācīt,” ar smaidu pievelk Vita. Viņa ar patiesu aizrautību stāsta par kopā pavadīto laiku ar dēlu.
Viņa gan atklāj, ka ikdiena nav viegla un, kopš Madaram tika noteikta diagnoze, viņa ir daudz iemācījusies gan pati par sevi, gan cilvēkiem sabiedrībā. Ne visi ir saprotoši un ne visi ir pieņemoši, taču viņa neļauj, lai apkārtējo viedoklis viņas dzīvi kaut kādā veidā ietekmētu. “Gribas izdzīvot šo mirkli un brīdi,” nosaka Vita. Vienlaikus vēroju un pie sevis domāju par apņēmību, kas mājo cilvēkos un kā tā neļauj padoties pie dzīves mestajiem izaicinājumiem.
Viņa gan piebilst, ka ne visi cilvēki spēj būt saprotoši. Viņa ir nonākusi pie secinājuma, ka daudzi nespēj vai nevēlas saprast, ko nozīmē autiskā spektra traucējumi bērniem. Vienlaikus viņa ir ļoti saprotoša pret cilvēku dabu kopumā, tāpēc par spīti dažām negatīvām pieredzēm, viņa neļaujas pieņēmumam, ka visi ir vienādi. No tiesas, ne visi vēlas vai var saprast, bet ne visiem arī ir lemts saprast. Viņa gan pauž cerību, ka attieksme mainīsies. Jau ir mainījusies pēdējo gadu laikā, jo par to runā arvien vairāk, un iesāktais ir jāturpina, nedrīkst pie tā apstāties.
Vita arī stāsta, ka viņa šo to zināja par autiskā spektra traucējumiem arī pirms tika noteikta diagnoze. Dzīves laikā viņa bija dzirdējusi un arī nedaudz lasījusi par autismu. “Visu laiku liekas, jo vairāk būšu tajā iekšā, jo lielāka iespēja, ka tas notiks,” novelk Vita. Viņa gan uzsver, ka teorētiskās zināšanas tāpat nevar sagatavot realitātei, tāpēc viņa turpina apgūt daudz jauna, kopā ar Madaru.
Viņa skaidro, ka viņa nekad necenšas dzīvē akcentēt problēmas. “Dzīve ir viens liels izaicinājums, un arī ar šo mēs tiksim galā,” ar drosmes pilnām acīm viņa saka. Vita pauž, ka daļa no dzīves ir iemācīties tikt galā ar lietām, kuras iespējams mainīt, un iemācīties sadzīvot ar lietām, kuras nav iespējams ietekmēt. “Mēs iesim, darīsim un ārstēsimies,” viņa pauž. Vienlaikus norādot, ka arī viņa ļoti bieži attopas bažās par nākotni. Taču te viņa uzsver, ka tā ir viena no lietām, kas ir mainījusies viņas dzīvē, kopš Madaram tika noteikta diagnoze. Viņa vairs nepaļaujas uz rītdienu un neuztver to kā kaut ko pašsaprotamu. Ņemot vērā visu notikušo, īpaši Covid-19 pandēmijas laikā, kad tik bieži nācās atcelt dažādas vizītes un nodarbības, Vita ir sapratusi, ka rītdiena nav nekas noteikts. Līdz ar to viņa aizvien vairāk mācās apgūt spēju būt šeit un tagad, un izbaudīt mirkli, kamēr tas nav pagājis.
Tāpat viņa norāda, ka ir iemācījusies daudz vairāk priecāties par mazajām lietām dzīvē, īpaši runājot par Madara augšanu un attīstību. “Tu iemācies priecāties par to mazo sīko solīti, kas citiem varētu šķist maznozīmīgs,” skaidro Vita. Viņa uzsver, ka, vērojot, kā puika pieaug, viņa pati aug ar viņu, no jauna mācoties pārdzīvot un priecāties kopā ar viņu, jo viņa skats uz pasauli citāds – unikāls.
Vienlaikus viņa pauž, ka viena no svarīgākajām lietām, kuru viņa pati joprojām turpina apgūt, ir pacietība. “Ir vajadzīga ļoti liela pacietība un neatlaidība,” skaidro Vita. Viņa pauž, ka audzināšanas darbā tas ir ļoti svarīgi. Taču viņa atklāj, ka Madars ir emocionāls un viņam patīk izrādīt emocijas. “Citiem tā nav, tas papildu vēl ir emocionāls pārdzīvojums,” piebilst Vita.
“Nav divu vienādu autismu,” viņa nosaka. Ar to domājot, ka katram bērnam palīdz kaut kas cits. Runājot ar citām mammām, viņa secinājusi, ka katrs gadījums ir individuāls un katra pieredze ir atšķirīga. Tāpēc ir svarīgi, ka ir šāda iespēja – komunicēt ar citiem vecākiem, kuri rūpējas par bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Tādā veidā iespējams pārrunāt dažādas Vitai ikdienišķas lietas, kuras, visticamāk, nesapratīs cilvēki, kuriem nav saskares ar bērniem ar autiskā spektra traucējumiem.
Sarunas noslēgumā Vita pauž cerību, ka tuvākā nākotnē mainīsies sabiedrības izpratne par autiskā spektra traucējumiem. Viņa piezīmē, ka nereti no sabiedrības nāk dažādi stereotipi, kas nav patiesi, un ir svarīgi ar cilvēkiem runāt un viņiem stāstīt, kas ir autisms un ko tas nozīmē. Tādā veidā ne tikai tiks veicināta sabiedrības kopējā izpratne, bet arī tiks sniegts kopējs atbalsts bērniem, kuriem ir šie traucējumi. Viņa uzsver, ka ir piedzīvojusi gan labus, gan ne tik labus brīžus, taču tas viņu neaptur doties tālāk dzīvē uz priekšu ar apņēmību. Tāpat viņa bilst, ka arī valsts sniegtais atbalsts varētu būt plašāks un visaptverošāks, jo viņa ir piedzīvojusi dažādas vilšanās, no kurām būtu iespējams izvairīties, ja liktu lielāku uzsvaru uz atbalsta sniegšanu.
Foto no personīgā arhīva
